Steglujan

Eiropas Savienība - latviešu - EMA (European Medicines Agency)

Nopērc to tagad

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija (PIL)

25-11-2019

Produkta apraksts Produkta apraksts (SPC)

25-11-2019

Aktīvā sastāvdaļa:
ertugliflozin l-pyroglutamic skābes, sitagliptin fosfāts monohidrāts
Pieejams no:
Merck Sharp & Dohme B.V.
ATĶ kods:
A10BD24
SNN (starptautisko nepatentēto nosaukumu):
ertugliflozin / sitagliptin
Ārstniecības grupa:
Zāles, ko lieto cukura diabēta, , Kombinācijas, orālais glikozes līmenis asinīs samazinot narkotiku
Ārstniecības joma:
Cukura diabēts, 2. tips
Ārstēšanas norādes:
Steglujan ir norādīts pieaugušajiem vecumā no 18 gadiem un vecāki ar 2. tipa cukura diabētu, kā palīglīdzekli, lai diētu un vingrinājumiem, lai uzlabotu glycaemic kontrole:ja metformīns un/vai sulfonilurīnvielas pamata, (SU), un viens no monocomponents no Steglujan nenodrošina pietiekamu kontroles glycaemic. pacientiem, kas jau tiek ārstēti ar kombināciju ertugliflozin un sitagliptin kā atsevišķas tabletes.
Produktu pārskats:
Revision: 6
Autorizācija statuss:
Autorizēts
Autorizācija numurs:
EMEA/H/C/004313
Autorizācija datums:
2018-03-23
EMEA kods:
EMEA/H/C/004313

Dokumenti citās valodās

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija - bulgāru

25-11-2019

Produkta apraksts Produkta apraksts - bulgāru

25-11-2019

Publiskā novērtējuma ziņojums Publiskā novērtējuma ziņojums - bulgāru

05-04-2018

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija - spāņu

25-11-2019

Produkta apraksts Produkta apraksts - spāņu

25-11-2019

Publiskā novērtējuma ziņojums Publiskā novērtējuma ziņojums - spāņu

05-04-2018

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija - čehu

25-11-2019

Produkta apraksts Produkta apraksts - čehu

25-11-2019

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija - dāņu

25-11-2019

Produkta apraksts Produkta apraksts - dāņu

25-11-2019

Publiskā novērtējuma ziņojums Publiskā novērtējuma ziņojums - dāņu

05-04-2018

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija - vācu

25-11-2019

Produkta apraksts Produkta apraksts - vācu

25-11-2019

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija - igauņu

25-11-2019

Produkta apraksts Produkta apraksts - igauņu

25-11-2019

Publiskā novērtējuma ziņojums Publiskā novērtējuma ziņojums - igauņu

05-04-2018

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija - grieķu

25-11-2019

Produkta apraksts Produkta apraksts - grieķu

25-11-2019

Publiskā novērtējuma ziņojums Publiskā novērtējuma ziņojums - grieķu

05-04-2018

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija - angļu

25-11-2019

Produkta apraksts Produkta apraksts - angļu

25-11-2019

Publiskā novērtējuma ziņojums Publiskā novērtējuma ziņojums - angļu

05-04-2018

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija - franču

25-11-2019

Produkta apraksts Produkta apraksts - franču

25-11-2019

Publiskā novērtējuma ziņojums Publiskā novērtējuma ziņojums - franču

05-04-2018

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija - itāļu

25-11-2019

Produkta apraksts Produkta apraksts - itāļu

25-11-2019

Publiskā novērtējuma ziņojums Publiskā novērtējuma ziņojums - itāļu

05-04-2018

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija - lietuviešu

25-11-2019

Produkta apraksts Produkta apraksts - lietuviešu

25-11-2019

Publiskā novērtējuma ziņojums Publiskā novērtējuma ziņojums - lietuviešu

05-04-2018

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija - ungāru

25-11-2019

Produkta apraksts Produkta apraksts - ungāru

25-11-2019

Publiskā novērtējuma ziņojums Publiskā novērtējuma ziņojums - ungāru

05-04-2018

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija - maltiešu

25-11-2019

Produkta apraksts Produkta apraksts - maltiešu

25-11-2019

Publiskā novērtējuma ziņojums Publiskā novērtējuma ziņojums - maltiešu

05-04-2018

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija - holandiešu

25-11-2019

Produkta apraksts Produkta apraksts - holandiešu

25-11-2019

Publiskā novērtējuma ziņojums Publiskā novērtējuma ziņojums - holandiešu

05-04-2018

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija - poļu

25-11-2019

Produkta apraksts Produkta apraksts - poļu

25-11-2019

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija - portugāļu

25-11-2019

Produkta apraksts Produkta apraksts - portugāļu

25-11-2019

Publiskā novērtējuma ziņojums Publiskā novērtējuma ziņojums - portugāļu

05-04-2018

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija - rumāņu

25-11-2019

Produkta apraksts Produkta apraksts - rumāņu

25-11-2019

Publiskā novērtējuma ziņojums Publiskā novērtējuma ziņojums - rumāņu

05-04-2018

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija - slovāku

25-11-2019

Produkta apraksts Produkta apraksts - slovāku

25-11-2019

Publiskā novērtējuma ziņojums Publiskā novērtējuma ziņojums - slovāku

05-04-2018

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija - slovēņu

25-11-2019

Produkta apraksts Produkta apraksts - slovēņu

25-11-2019

Publiskā novērtējuma ziņojums Publiskā novērtējuma ziņojums - slovēņu

05-04-2018

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija - somu

25-11-2019

Produkta apraksts Produkta apraksts - somu

25-11-2019

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija - zviedru

25-11-2019

Produkta apraksts Produkta apraksts - zviedru

25-11-2019

Publiskā novērtējuma ziņojums Publiskā novērtējuma ziņojums - zviedru

05-04-2018

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija - norvēģu bukmols

25-11-2019

Produkta apraksts Produkta apraksts - norvēģu bukmols

25-11-2019

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija - īslandiešu

25-11-2019

Produkta apraksts Produkta apraksts - īslandiešu

25-11-2019

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija - horvātu

25-11-2019

Produkta apraksts Produkta apraksts - horvātu

25-11-2019

Publiskā novērtējuma ziņojums Publiskā novērtējuma ziņojums - horvātu

05-04-2018

B. LIETOŠANAS INSTRUKCIJA

Lietošanas instrukcija: informācija pacientam

Steglujan 5 mg/100 mg apvalkotās tabletes

Steglujan 15 mg/100 mg apvalkotās tabletes

ertugliflozinum/sitagliptinum

Šīm zālēm tiek piemērota papildu uzraudzība. Tādējādi būs iespējams ātri identificēt jaunāko

informāciju par šo zāļu drošumu. Jūs varat palīdzēt, ziņojot par jebkādām novērotajām

blakusparādībām. Par to, kā ziņot par blakusparādībām, skatīt 4. punkta beigās.

Pirms zāļu lietošanas uzmanīgi izlasiet visu instrukciju, jo tā satur Jums svarīgu informāciju.

Saglabājiet šo instrukciju! Iespējams, ka vēlāk to vajadzēs pārlasīt.

Ja Jums rodas jebkādi jautājumi, vaicājiet ārstam, farmaceitam vai medmāsai.

Šīs zāles ir parakstītas tikai Jums. Nedodiet tās citiem. Tās var nodarīt ļaunumu pat tad, ja šiem

cilvēkiem ir līdzīgas slimības pazīmes.

Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu, farmaceitu vai medmāsu. Tas

attiecas arī uz iespējamām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Skatīt 4. punktu.

Šajā instrukcijā varat uzzināt:

Kas ir Steglujan un kādam nolūkam tās lieto

Kas Jums jāzina pirms Steglujan lietošanas

Kā lietot Steglujan

Iespējamās blakusparādības

Kā uzglabāt Steglujan

Iepakojuma saturs un cita informācija

1.

Kas ir Steglujan un kādam nolūkam tās lieto

Kas ir Steglujan

Steglujan satur divas aktīvās vielas – ertugliflozīnu un sitagliptīnu.

Ertugliflozīns pieder zāļu grupai, ko sauc par nātrija-glikozes ko-transportproteīna

2 (SGLT2;

sodium glucose co-transporter-2) inhibitoriem.

Sitagliptīns pieder zāļu grupai, ko sauc par DPP-4 (dipeptidilpeptidāzes-4) inhibitoriem.

Kādam nolūkam lieto Steglujan

Steglujan pazemina cukura līmeni asinīs pieaugušiem pacientiem (vecumā no 18 gadiem) ar

2. tipa cukura diabētu.

Ar Steglujan var aizstāt atsevišķu tablešu veidā lietotu ertugliflozīnu un sitagliptīnu.

Steglujan var lietot vienu pašu vai ar dažām citām zālēm, kuras pazemina cukura līmeni asinīs.

Steglujan lietošanas laikā Jums jāturpina ievērot uztura un fizisko aktivitāšu plānu.

Kā Steglujan darbojas

Ertugliflozīns darbojas, bloķējot SGLT2 olbaltumvielu nierēs. Tā rezultātā asinīs esošais cukurs

tiek izvadīts no organisma ar urīnu.

Sitagliptīns palīdz paaugstināt pēc maltītes sintezētā insulīna līmeni. Tas arī samazina

organismā sintezētā cukura daudzumu.

Kas ir 2. tipa cukura diabēts?

2. tipa cukura diabēts ir slimība, kuras gadījumā organismā neveidojas pietiekami daudz insulīna vai

organismā izveidojies insulīns nedarbojas tik labi, cik vajadzētu. Organismā var veidoties arī pārāk

daudz cukura. Ja tā notiek, asinīs uzkrājas cukurs (glikoze). Tas var novest pie būtiskām medicīniskām

problēmām, piemēram, sirds slimības, nieru slimības, akluma un vājas asinsrites.

2.

Kas Jums jāzina pirms Steglujan lietošanas

Nelietojiet Steglujan šādos gadījumos

ja Jums ir alerģija pret ertugliflozīnu vai sitagliptīnu vai kādu citu (6. punktā minēto) šo zāļu

sastāvdaļu.

Brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Pirms Steglujan lietošanas konsultējieties ar ārstu, farmaceitu vai medmāsu:

ja Jums ir nieru darbības traucējumi;

ja Jums ir vai ir bijusi maksts vai dzimumlocekļa sēnīšu infekcija;

ja Jums kādreiz ir bijusi smaga sirds slimība vai ja Jums ir bijis insults;

ja Jums pašlaik ir vai kādreiz ir bijusi aizkuņģa dziedzera slimība (piemēram, pankreatīts);

ja Jums ir 1. tipa cukura diabēts. Steglujan nedrīkst lietot šīs slimības ārstēšanai;

ja Jūs lietojat citas zāles cukura diabēta ārstēšanai; lietojot noteiktas zāles, ir lielāks risks, ka var

rasties zems cukura līmenis asinīs;

ja Jūs varētu būt pakļauts dehidratācijas riskam (piemēram, ja Jūs lietojat zāles, kas veicina

urīna veidošanos [diurētiskos līdzekļus] vai kas pazemina asinsspiedienu, vai esat vecāks par

65 gadiem). Vaicājiet, kā novērst dehidratāciju;

ja Jums ir vai ir bijuši žultsakmeņi, atkarība no alkohola vai ļoti augsts triglicerīdu (tauku veids)

līmenis asinīs. Šie medicīniskie stāvokļi var palielināt pankreatīta rašanās iespējamību (skatīt

4. punktu);

ja Jums ir straujš svara zudums, slikta dūša vai vemšana, sāpes vēderā, pārmērīgas slāpes,

strauja un dziļa elpošana, apmulsums, neparasta miegainība vai nogurums, saldi smaržojoša elpa,

salda vai metāliska garša mutē vai atšķirīga urīna vai sviedru smarža, nekavējoties sazinieties ar

ārstu vai tuvāko slimnīcu. Šie simptomi var būt “diabētiskās ketoacidozes” pazīmes — tā ir

problēma, kas var rasties saistībā ar diabētu, kad urīnā vai asinīs ir palielināts “ketonvielu”

daudzums, ko var konstatēt analīzēs. Diabētiskās ketoacidozes rašanās risks var būt palielināts,

ilgstoši badojoties, pārmērīgi lietojot alkoholu, dehidratācijas gadījumā, ja pēkšņi tiek

samazināta insulīna deva vai ja ir lielāka nepieciešamība pēc insulīna apjomīgas ķirurģiskas

operācijas vai smagas saslimšanas dēļ;

ja Jums ir bijusi apakšējās ekstremitātes amputācija.

Ir svarīgi regulāri pārbaudīt savas pēdas un ievērot visus veselības aprūpes speciālista sniegtos

ieteikumus par pēdu aprūpi un adekvātu hidratāciju. Jums nekavējoties jāinformē ārsts, ja uz pēdām

pamanāt brūci vai ādas krāsas maiņu, vai tajās rodas pastiprināta jutība vai sāpes. Daži pētījumi liecina,

ka ertugliflozīna lietošana, var sekmēt apakšējās ekstremitātes (galvenokārt kājas pirksta) amputācijas

gadījumu skaita palielināšanos.

Ziņots par aizkuņģa dziedzera iekaisuma (pankreatīta) gadījumiem pacientiem, kuri saņēmuši

sitagliptīnu (skatīt 4. punktu).

Ja Jums rodas tādi simptomi kā ārējo dzimumorgānu vai apvidus starp ārējiem dzimumorgāniem un

anālo atveri sāpes, jutīgums, apsārtums vai pietūkums kopā ar drudzi vai vispārēji sliktu pašsajūtu,

nekavējoties konsultējieties ar ārstu. Šie simptomi var liecināt par retu, bet nopietnu vai pat dzīvībai

bīstamu infekciju, ko sauc par starpenes nekrotizējošo fasciītu jeb Furnjē gangrēnu un kuras gadījumā

tiek bojāti zemādas audi. Furnjē gangrēna jāārstē nekavējoties.

Lietojot šīs zāles kombinācijā ar insulīnu vai zālēm, kuras veicina insulīna izdalīšanos no aizkuņģa

dziedzera, var rasties zems cukura līmenis asinīs (hipoglikēmija). Ārsts var samazināt Jums insulīna

vai citu zāļu devu.

Ja Jums ir kādi jautājumi par šo zāļu lietošanu, jautājiet ārstam vai farmaceitam.

Glikoze urīnā

Steglujan darbības mehānisma dēļ šo zāļu lietošanas laikā Jūsu urīnā būs konstatējams cukurs

(glikoze).

Bērni un pusaudži

Šīs zāles nedrīkst lietot bērni un pusaudži vecumā līdz 18 gadiem. Nav zināms, vai šīs zāles ir drošas

un efektīvas lietošanai bērniem un pusaudžiem vecumā līdz 18 gadiem.

Citas zāles un Steglujan

Pastāstiet ārstam vai farmaceitam par visām zālēm, kuras lietojat, pēdējā laikā esat lietojis vai varētu

lietot.

Īpaši svarīgi pastāstīt ārstam:

ja Jūs lietojat zāles, kas veicina urīna veidošanos (diurētiskos līdzekļus);

ja Jūs lietojat citas zāles, kuras samazina cukura daudzumu asinīs, piemēram, insulīnu, vai zāles,

kas veicina insulīna izdalīšanos no aizkuņģa dziedzera;

ja Jūs lietojat digoksīnu (zāles, ko lieto nevienmērīgas sirdsdarbības un citu ar sirdi saistītu

traucējumu ārstēšanai). Ja kopā ar Steglujan lietojat digoksīnu, var būt nepieciešams pārbaudīt

digoksīna līmeni Jūsu asinīs.

Ja kaut kas no iepriekš minētā ir attiecināms uz Jums (vai ja neesat pārliecināts), konsultējieties ar

ārstu.

Grūtniecība un barošana ar krūti

Ja Jūs esat grūtniece vai barojat bērnu ar krūti, ja domājat, ka Jums varētu būt iestājusies grūtniecība

vai plānojat grūtniecību, pirms šo zāļu lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.

Nav zināms, vai Steglujan var nodarīt kaitējumu vēl nedzimušam bērnam. Jūs nedrīkstat lietot šīs zāles

grūtniecības laikā.

Nav zināms, vai šīs zāles izdalās mātes pienā. Par labāko bērna barošanas veidu, ja lietojat Steglujan,

konsultējieties ar ārstu. Jūs nedrīkstat lietot šīs zāles, ja barojat bērnu ar krūti vai plānojat to darīt.

Transportlīdzekļu vadīšana un mehānismu apkalpošana

Šīs zāles neietekmē vai nedaudz ietekmē spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus.

Tomēr saistībā ar sitagliptīnu ziņots par reiboni un miegainību, kas var ietekmēt spēju vadīt

transportlīdzekļus vai apkalpot mehānismus. Ja Steglujan lietošanas laikā Jums ir apreibuma sajūta,

nevadiet transportlīdzekļus un neapkalpojiet mehānismus.

Lietojot šīs zāles kombinācijā ar insulīnu vai zālēm, kas veicina insulīna izdalīšanos no aizkuņģa

dziedzera, var izraisīt cukura līmeņa asinīs pārmērīgu pazemināšanos (hipoglikēmiju), kas var radīt

tādus simptomus kā trīci, svīšanu un redzes pārmaiņas un var ietekmēt spēju vadīt transportlīdzekļus

un apkalpot mehānismus.

3.

Kā lietot Steglujan

Vienmēr lietojiet šīs zāles tieši tā, kā ārsts vai farmaceits Jums teicis. Neskaidrību gadījumā vaicājiet

ārstam vai farmaceitam.

Cik daudz jālieto

Steglujan ieteicamā deva ir viena tablete vienreiz dienā.

Jums lietojamā Steglujan deva ir atkarīga no Jūsu stāvokļa un tā, cik daudz ertugliflozīna un

sitagliptīna nepieciešams, lai kontrolētu cukura līmeni asinīs.

Jūsu ārsts parakstīs Jums atbilstošo zāļu devu. Nemainiet zāļu devu, ja vien tā rīkoties nav licis

ārsts.

Šo zāļu lietošana

Norijiet tableti; ja Jums ir grūtības norīt tableti, to var sadalīt vai sasmalcināt.

Lietojiet vienu tableti katru rītu. Centieties lietot zāles vienā un tajā pašā laikā; tas Jums palīdzēs

atcerēties par zāļu lietošanu.

Tableti var lietot kopā ar ēdienu vai bez tā.

Steglujan lietošanas laikā Jums jāturpina ievērot uztura un fizisko aktivitāšu plānu.

Ja esat lietojis Steglujan vairāk nekā noteikts

Ja esat lietojis Steglujan pārāk daudz, nekavējoties konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.

Ja esat aizmirsis lietot Steglujan

Ja esat aizmirsis lietot vienu devu, lietojiet to, tiklīdz atceraties. Tomēr, ja tuvojas nākamās devas

lietošanas laiks, izlaidiet aizmirsto devu un turpiniet lietot zāles pēc ierastās shēmas.

Nelietojiet dubultu devu (divas devas vienā dienā), lai aizvietotu aizmirsto devu.

Ja Jūs pārtraucat lietot Steglujan

Nepārtrauciet lietot šīs zāles, nekonsultējoties ar ārstu. Ja Jūs pārtraucat lietotzāles, var paaugstināties

cukura līmenis Jūsu asinīs.

Ja Jums ir kādi jautājumi par šo zāļu lietošanu, jautājiet ārstam, farmaceitam vai medmāsai.

4.

Iespējamās blakusparādības

Tāpat kā visas zāles, šīs zāles var izraisīt blakusparādības, kaut arī ne visiem tās izpaužas.

Pārtrauciet lietot Steglujan un nekavējoties vērsieties pie ārsta, ja pamanāt jebkuru no šādām

būtiskām blakusparādībām:

stipras un nepārejošas sāpes vēderā (kuņģa apvidū), kas var izstarot uz muguru, kopā ar sliktu

dūšu un vemšanu vai bez tā, jo tās var būt aizkuņģa dziedzera iekaisuma (pankreatīta) pazīmes;

smaga alerģiska reakcija (biežums nav zināms), kas ietver izsitumus, nātreni, pūšļus uz ādas/

ādas lobīšanos un sejas, lūpu, mēles un rīkles pietūkumu, kas var izraisīt apgrūtinātu elpošanu

vai rīšanu. Ārsts Jums var parakstīt zāles alerģiskas reakcijas ārstēšanai un citas zāles diabēta

ārstēšanai.

Ja pamanāt jebkuru no iepriekš minētajām būtiskajām blakusparādībām, nekavējoties pārtrauciet lietot

šīs zāles un sazinieties ar ārstu.

Ja Jums ir jebkura no tālāk minētajām būtiskajām blakusparādībām, nekavējoties sazinieties ar

ārstu vai tuvāko slimnīcu:

Diabētiskā ketoacidoze (reti, var rasties līdz 1 no 1000 cilvēkiem)

Šīs ir diabētiskās ketoacidozes pazīmes (skatīt arī punktu “Brīdinājumi un piesardzība lietošanā”):

paaugstināts “ketonvielu” līmenis urīnā vai asinīs;

straujš svara zudums;

slikta dūša vai vemšana;

sāpes vēderā;

pārmērīgas slāpes;

strauja un dziļa elpošana;

apmulsums;

neparasta miegainība vai nogurums;

salda elpas smarža, salda vai metāliska garša mutē vai atšķirīga urīna vai sviedru smaka.

Tā var rasties neatkarīgi no glikozes līmeņa asinīs. Jūsu ārsts var lemt uz laiku vai pavisam pārtraukt

Jūsu ārstēšanu ar Steglujan.

Starpenes nekrotizējošs fasciīts jeb Furnjē gangrēna (nav zināmi, nevar noteikt pēc pieejamiem

datiem)

Nopietna ārējo dzimumorgānu vai apvidus starp ārējiem dzimumorgāniem un anālo atveri mīksto audu

infekcija (simptomus skatīt punktā “Brīdinājumi un piesardzība lietošanā”).

Ja pamanāt jebkuru no iepriekš minētajām blakusparādībām, nekavējoties sazinieties ar ārstu vai

tuvāko slimnīcu.

Ja konstatējat tālāk minētās blakusparādības, sazinieties ar ārstu, cik drīz vien iespējams:

Dehidratācija (pārāk liels ūdens zudums no organisma; bieži, var rasties līdz 1 no 10 cilvēkiem)

Dehidratācijas simptomi ir, piemēram, šādi:

sausa mute;

apreibuma, noreibuma vai vājuma sajūta, it īpaši pieceļoties stāvus;

ģībonis.

Lielāka dehidratācijas iespējamība ir šādos gadījumos:

ja Jums ir nieru darbības traucējumi;

ja Jūs lietojat zāles, kas veicina urīna veidošanos (diurētiskos līdzekļus) vai pazemina

asinsspiedienu;

ja esat 65 gadus vecs vai vecāks.

Zems cukura līmenis asinīs (hipoglikēmija; bieži)

Ārsts Jums pastāstīs, kā novērst zemu cukura līmeni asinīs un kā rīkoties, ja rodas kāds no tālāk

minētajiem simptomiem vai pazīmēm. Ārsts var samazināt Jums insulīna vai citu diabēta ārstēšanai

paredzēto zāļu devu.

Zemam cukura līmenim asinīs var būt šādas pazīmes un simptomi:

galvassāpes;

miegainība;

aizkaitināmība;

izsalkums;

reibonis;

apmulsums;

svīšana;

nervozitāte;

vājums;

paātrināta sirdsdarbība.

Ja pamanāt jebkuru no iepriekš minētajām blakusparādībām, sazinieties ar ārstu, cik drīz vien

iespējams.

Citas blakusparādības iekļauj

Ļoti bieži:

maksts sēnīšu infekcija (piena sēnīte);

zems cukura līmenis asinīs.

Bieži:

dzimumlocekļa sēnīšu infekcijas;

izmaiņas urinēšanā, arī neatliekama vajadzība urinēt biežāk, lielākā apjomā vai naktī;

slāpes;

maksts nieze;

asinsanalīzēs var būt urīnvielas daudzuma izmaiņas asinīs;

asinsanalīzēs var būt kopējā un sliktā holesterīna (tā dēvētā ZBL – asinīs esošu tauku veids)

daudzuma izmaiņas;

asinsanalīzēs var būt sarkano asins šūnu daudzuma (tā dēvētā – hemoglobīna) izmaiņas asinīs ;

aizcietējums;

meteorisms;

plaukstu vai kāju pietūkums;

gripa;

galvassāpes;

augšējo elpceļu infekcija;

aizlikts vai tekošs deguns un rīkles iekaisums;

osteoartrīts;

sāpes rokās vai kājās;

slikta dūša/vemšana.

Retāk (var rasties līdz 1 no 100 cilvēkiem):

asinsanalīzēs var būt ar nieru darbību saistītas izmaiņas (piemēram, “kreatinīns”);

sāpes urinācijas laikā;

sāpes vēderā;

caureja;

miegainība;

sausa mute;

reibonis;

nieze.

Reti

samazināts trombocītu skaits.

Nav zināmi (biežumu nevar noteikt pēc pieejamiem datiem):

nieru darbības traucējumi (dažkārt ar nepieciešamību pēc dialīzes);

sāpes locītavās;

muskuļu sāpes;

muguras sāpes;

intersticiāla plaušu slimība;

bullozais pemfigoīds (ādas bojājums ar pūšļu veidošanos).

Ziņošana par blakusparādībām

Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu, farmaceitu vai medmāsu. Tas attiecas

arī uz iespējamām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Jūs varat ziņot par

blakusparādībām arī tieši, izmantojot V pielikumā minēto nacionālās ziņošanas sistēmu. Ziņojot par

blakusparādībām, Jūs varat palīdzēt nodrošināt daudz plašāku informāciju par šo zāļu drošumu.

5.

Kā uzglabāt Steglujan

Uzglabāt šīs zāles bērniem neredzamā un nepieejamā vietā.

Nelietot šīs zāles pēc derīguma termiņa beigām, kas norādīts uz blistera un kastītes pēc EXP.

Derīguma termiņš attiecas uz norādītā mēneša pēdējo dienu.

Šīm zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.

Nelietojiet šīs zāles, ja iepakojums ir bojāts vai redzamas pazīmes, kas liecina par iepakojuma

atvēršanu.

Neizmetiet zāles kanalizācijā vai sadzīves atkritumos. Vaicājiet farmaceitam, kā izmest zāles, kuras

vairs nelietojat. Šie pasākumi palīdzēs aizsargāt apkārtējo vidi.

6.

Iepakojuma saturs un cita informācija

Ko Steglujan satur

Aktīvās vielas ir ertugliflozīns un sitagliptīns.

Katra Steglujan 5 mg/100 mg apvalkotā tablete satur 5 mg ertugliflozīna (ertugliflozīna

L-piroglutamīnskābes veidā) un 100 mg sitagliptīna (sitagliptīna fosfāta monohidrāta

veidā).

Katra Steglujan 15 mg/100 mg apvalkotā tablete satur 15 mg ertugliflozīna (ertugliflozīna

L-piroglutamīnskābes veidā) un 100 mg sitagliptīna (sitagliptīna fosfāta monohidrāta

veidā).

Citas sastāvdaļas ir:

Tabletes kodols: mikrokristāliskā celuloze (E460), kalcija hidrogēnfosfāts (bezūdens),

kroskarmelozes nātrija sāls, nātrija stearilfumarāts (E487), magnija stearāts (E470b).

Tabletes apvalks: hipromeloze (E464), hidroksipropilceluloze (E463), titāna dioksīds

(E171), sarkanais dzelzs oksīds (E172), dzeltenais dzelzs oksīds (E172), melnais dzelzs

oksīds (E172), karnauba vasks (E903).

Steglujan ārējais izskats un iepakojums

Steglujan 5 mg/100 mg apvalkotās tabletes ir bēšas, 12,0 x 7,4 mm, mandļveida apvalkotās

tabletes ar iespiedumu “554” vienā pusē un gludas otrā pusē.

Steglujan 15 mg/100 mg apvalkotās tabletes ir brūnas, 12,0 x 7,4 mm, mandļveida apvalkotās

tabletes ar iespiedumu “555” vienā pusē un gludas otrā pusē.

Steglujan tabletes ir pieejamas Al/PVH/PA/Al blisteros. Iepakojuma izmēri ir 14, 28, 30, 84, 90 un

98 apvalkotās tabletes neperforētos blisteros un 30x1 apvalkotās tabletes perforētos dozējamu vienību

blisteros.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

Reģistrācijas apliecības īpašnieks

Ražotājs

Merck Sharp & Dohme B.V.

Schering-Plough Labo N.V.

Waarderweg 39

Industriepark 30 - Zone A

2031 BN Haarlem

2220 Heist-op-den-Berg

Nīderlande

Beļģija

Lai saņemtu papildu informāciju par šīm zālēm, lūdzam sazināties ar reģistrācijas apliecības īpašnieka

vietējo pārstāvniecību:

België/Belgique/Belgien

MSD Belgium BVBA/SPRL

Tél/Tel: +32(0)27766211

dpoc_belux@merck.com

Lietuva

UAB Merck Sharp & Dohme

Tel: + 370 5 2780247

msd_lietuva@merck.com

България

Мерк Шарп и Доум България ЕООД

Teл.: + 359 2 819 3737

info-msdbg@merck.com

Luxembourg/Luxemburg

MSD Belgium BVBA/SPRL

Tél/Tel: +32(0)27766211

dpoc_belux@merck.com

Česká republika

Merck Sharp & Dohme s.r.o.

Tel.: +420 233 010 111

dpoc_czechslovak@merck.com

Magyarország

MSD Pharma Hungary Kft.

Tel.: + 36 1 888-5300

hungary_msd@merck.com

Danmark

MSD Danmark ApS

Tlf: +45 4482 4000

dkmail@merck.com

Malta

Merck Sharp & Dohme Cyprus Limited

Tel: 8007 4433 (+356 99917558)

malta_info@merck.com

Deutschland

MSD SHARP & DOHME GMBH

Tel: 0800 673 673 673 (+49 (0) 89 4561 2612)

e-mail@msd.de

Nederland

Merck Sharp & Dohme B.V.

Tel: 0800 9999 000 (+ 31 23 515 3153)

medicalinfo.nl@merck.com

Eesti

Merck Sharp & Dohme OÜ

Tel: + 372 6144 200

msdeesti@merck.com

Norge

MSD (Norge) AS

Tlf: + 47 32 20 73 00

msdnorge@msd.no

Ελλάδα

MSD Α.Φ.Β.Ε.Ε.

Τηλ: + 30 210 98 97 300

dpoc_greece@merck.com

Österreich

Merck Sharp & Dohme Ges.m.b.H.

Tel: +43 (0) 1 26 044

msd-medizin@merck.com

España

Merck Sharp & Dohme de España, S.A.

Tel: +34 91 321 06 00

msd_info@merck.com

Polska

MSD Polska Sp. z o.o.

Tel.: +48 22 549 51 00

msdpolska@merck.com

France

MSD France

Tél: + 33 (0) 1 80 46 40 40

Portugal

Merck Sharp & Dohme, Lda

Tel: + 351 21 4465700

inform_pt@merck.com

Hrvatska

Merck Sharp & Dohme d.o.o.

Tel: + 385 1 6611 333

croatia_info@merck.com

Ireland

Merck Sharp & Dohme Ireland (Human Health)

Limited

Tel: +353 (0)1 2998700

medinfo_ireland@merck.com

România

Merck Sharp & Dohme Romania S.R.L.

Tel: +40 21 529 29 00

msdromania@merck.com

Slovenija

Merck Sharp & Dohme, inovativna zdravila d.o.o.

Tel: + 386 1 5204201

msd_slovenia@merck.com

Ísland

Vistor hf.

Sími: + 354 535 7000

Slovenská republika

Merck Sharp & Dohme, s.r.o.

Tel: + 421 (2) 58282010

dpoc_czechslovak@merck.com

Italia

MSD Italia S.r.l.

Tel: +39 06 361911

medicalinformation.it@merck.com

Suomi/Finland

MSD Finland Oy

Puh/Tel: + 358 (0)9 804650

info@msd.fi

Κύπρος

Merck Sharp & Dohme Cyprus Limited

Τηλ: 800 00 673

+357 22866700

cyprus_info@merck.com

Sverige

Merck Sharp & Dohme (Sweden) AB

Tfn: + 46 (0)77 570 04 88

medicinskinfo@merck.com

Latvija

SIA Merck Sharp & Dohme Latvija

Tel: + 371 67 364224

msd_lv@merck.com

United Kingdom

Merck Sharp & Dohme Limited

Tel: +44 (0) 1992 467272

medicalinformationuk@merck.com

Šī lietošanas instrukcija pēdējo reizi pārskatīta

MM/GGGG}.

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas Zāļu aģentūras tīmekļa vietnē:

http://www.ema.europa.eu.

I PIELIKUMS

ZĀĻU APRAKSTS

Šīm zālēm tiek piemērota papildu uzraudzība. Tādējādi būs iespējams ātri identificēt jaunāko

informāciju par šo zāļu drošumu. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām

iespējamām nevēlamām blakusparādībām. Skatīt 4.8. apakšpunktu par to, kā ziņot par nevēlamām

blakusparādībām.

1.

ZĀĻU NOSAUKUMS

Steglujan 5 mg/100 mg apvalkotās tabletes

Steglujan 15 mg/100 mg apvalkotās tabletes

2.

KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Steglujan 5 mg/100 mg apvalkotās tabletes

Katra tablete satur 5 mg ertugliflozīna (ertugliflozīna L-piroglutamīnskābes veidā) (ertugliflozinum)

un 100 mg sitagliptīna (sitagliptīna fosfāta monohidrāta veidā) (sitagliptinum).

Steglujan 15 mg/100 mg apvalkotās tabletes

Katra tablete satur 15 mg ertugliflozīna (ertugliflozīna L-piroglutamīnskābes veidā) (ertugliflozinum)

un 100 mg sitagliptīna (sitagliptīna fosfāta monohidrāta veidā) (sitagliptinum).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3.

ZĀĻU FORMA

Apvalkotā tablete (tablete).

Steglujan 5 mg/100 mg apvalkotās tabletes

Bēšas, 12,0 x 7,4 mm,mandeļveida apvalkotās tabletes ar iespiedumu “554” vienā pusē un gludas otrā

pusē.

Steglujan 15 mg/100 mg apvalkotās tabletes

Brūnas, 12,0 x 7,4 mm,mandeļveida apvalkotās tabletes ar iespiedumu “555” vienā pusē un gludas

otrā pusē.

4.

KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1.

Terapeitiskās indikācijas

Steglujan indicēts pieaugušajiem no 18 gadu vecuma ar 2. tipa cukura diabētu papildus diētai un

fiziskām aktivitātēm glikēmijas kontroles uzlabošanai:

ja metformīns un/vai sulfonilurīnvielas atvasinājums (SU) un viena no Steglujan sastāvdaļām

nenodrošina atbilstošu glikēmijas kontroli;

pacientiem, kuri jau tiek ārstēti ar ertugliflozīnu un sitagliptīnu atsevišķu tablešu veidā.

(Pētījumu rezultātus par kombinācijām un iedarbību uz glikēmijas kontroli skatīt 4.4., 4.5. un 5.1.

apakšpunktā).

4.2.

Devas un lietošanas veids

Devas

Ieteicamā sākumdeva ir 5 mg ertugliflozīna/100 mg sitagliptīna vienreiz dienā. Pacientiem, kuri panes

sākumdevu, devu drīkst palielināt līdz 15 mg ertugliflozīna/100 mg sitagliptīna vienreiz dienā, ja

nepieciešama papildu glikēmijas kontrole.

Ar ertugliflozīnu ārstētiem pacientiem, kuriem terapiju nomaina uz Steglujan, ertugliflozīna devu var

saglabāt.

Ja Steglujan lieto kombinācijā ar insulīnu vai insulīna sekrēciju veicinošu līdzekli, var būt

nepieciešama mazāka insulīna vai insulīna sekrēciju veicinošā līdzekļa deva, lai samazinātu

hipoglikēmijas risku (skatīt 4.4., 4.5. un 4.8. apakšpunktu).

Pacientiem ar šķidruma zudumu pirms Steglujan lietošanas ieteicams koriģēt šo stāvokli (skatīt

4.4. apakšpunktu).

Ja aizmirsts lietot vienu šo zāļu devu, pacientam tā jālieto, tiklīdz viņš par to atceras. Pacienti nedrīkst

vienā dienā lietot divas Steglujan devas.

Īpašas pacientu grupas

Nieru darbības traucējumi

Pirms Steglujan lietošanas sākuma un periodiski pēc tam ieteicams izvērtēt nieru darbību (skatīt

4.4. apakšpunktu).

Šīs zāles nav ieteicams sākt lietot pacientiem, kuriem aprēķinātais glomerulārās filtrācijas ātrums

(aGFĀ) ir mazāks par 60 ml/min/1, 73 m

vai kuriem CrCl vērtība ir mazāka par 60 ml/min (skatīt

4.4. apakšpunktu).

Ja aGFĀ pastāvīgi ir mazāks par 45 ml/min/1, 73 m

vai kuriem CrCl vērtība pastāvīgi ir mazāka par

45 ml/min , Steglujan lietošana jāpārtrauc.

Ertugliflozīna un sitagliptīna fiksētu devu kombināciju nedrīkst lietot pacienti ar smagiem nieru

darbības traucējumiem vai nieru slimību galējā stadijā (ESRD; end-stage renal disease), vai pacienti,

kuriem tiek veikta dialīze. Nav paredzams, ka ertugliflozīns šiem pacientiem varētu būt efektīvs.

Aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar viegliem līdz vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem Steglujan deva nav jāpielāgo.

Steglujan nav pētīts pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem, un to neiesaka lietot šādiem

pacientiem (skatīt 5.2. apakšpunktu).

Gados vecāki cilvēki (≥65 gadus veci)

Steglujan devas pielāgošana, pamatojoties uz vecumu, netiek ieteikta. Gados veciem pacientiem ir

lielāka pavājinātas nieru darbības iespējamība. Tā kā pēc ertugliflozīna lietošanas uzsākšanas var

rasties nieru darbības traucējumi un zināms, ka sitagliptīns nozīmīgā daudzumā izdalās caur nierēm,

gados vecākiem cilvēkiem biežāk jāvērtē nieru darbība. Jāņem vērā nieru darbības rādītāji un

šķidruma zuduma risks (skatīt 4.4. un 4.8. apakšpunktu). Pieredze par Steglujan lietošanu ≥ 75 gadus

veciem pacientiem ir ierobežota.

Pediatriskā populācija

Steglujan drošums un efektivitāte, lietojot bērniem vecumā līdz 18 gadiem, nav pierādīta. Dati nav

pieejami.

Lietošanas veids

Steglujan jālieto iekšķīgi vienreiz dienā, no rīta, kopā ar ēdienu vai neatkarīgi no ēdienreizēm. Rīšanas

grūtību gadījumā tableti drīkst salauzt vai sasmalcināt, jo tā ir tūlītējas iedarbības zāļu forma.

4.3.

Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvajām vielām vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

4.4.

Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Vispārīgi

Steglujan nedrīkst lietot pacientiem ar 1. tipa cukura diabētu.

Akūts pankreatīts

Dipeptidilpeptidāzes 4 (DPP-4) inhibitoru lietošanu saista ar akūta pankreatīta rašanās risku. Pacienti

jāinformē par akūta pankreatīta raksturīgajiem simptomiem: ilgstošas stipras vēdersāpes. Pēc

sitagliptīna terapijas pārtraukšanas (ar atbalstošu terapiju vai bez tās) novērota pankreatīta izzušana,

taču ziņots arī par ļoti retiem nekrotizējoša vai hemorāģiska pankreatīta un/vai nāves gadījumiem. Ja ir

aizdomas par pankreatītu, Steglujan un citu iespējamo aizdomās turēto zāļu lietošana jāpārtrauc; ja tiek

apstiprināta akūta pankreatīta diagnoze, Steglujan lietošanu nedrīkst atsākt. Attiecībā uz pacientiem,

kuriem anamnēzē ir pankreatīts, jāievēro piesardzība.

Hipotensija/ šķidruma zudums

Ertugliflozīns izraisa osmotisku diurēzi, kas var izraisīt intravaskulārā šķidruma zudumu, tādēļ pēc

tam, kad sākta Steglujan lietošana, var rasties simptomātiska hipotensija (skatīt 4.8. apakšpunktu), it

īpaši pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (aGFĀ mazāks par 60 ml/min/1, 73 m

vai kuriem

CrCl vērtība ir mazāka par 60 ml/min, gados vecākiem cilvēkiem (≥65 gadi), pacientiem, kuri lieto

diurētiskos līdzekļus, vai pacientiem, kuri lieto antihiprtensīvos līdzekļus un kuriem anamnēzē ir

hipotensija. Pirms tiek sākta Steglujan lietošana, jānovērtē un, ja nepieciešams, jākoriģē šķidruma

statuss. Pēc terapijas uzsākšanas jāraugās, vai nerodas attiecīgas pazīmes un simptomi.

Ertugliflozīns tam piemītošā darbības mehānisma dēļ ierosina osmotisku diurēzi, paaugstina kreatinīna

koncentrāciju serumā un samazina aGFĀ. Pacientiem ar vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem

kreatinīna koncentrācijas serumā pieaugums un aGFĀ samazinājums bija izteiktāks (skatīt

4.8. apakšpunktu).

Ja pacientiem, kuri lieto Steglujan, ir slimības, kuru dēļ iespējams šķidruma zudums (piemēram,

kuņģa-zarnu trakta slimība), ieteicams rūpīgi uzraudzīt šķidruma statusu (piemēram, veicot fiziskus

izmeklējumus, mērot asinsspiedienu un veicot laboratoriskas pārbaudes, tai skaitā nosakot hematokrīta

vērtību) un elektrolītu līmeni. Līdz šķidruma zuduma koriģēšanai ieteicams uz laiku pārtraukt terapiju

ar Steglujan.

Diabētiskā ketoacidoze

Klīniskajos pētījumos un pēc zāļu reģistrācijas ziņots par retiem DKA gadījumiem, tai skaitā par

dzīvībai bīstamiem gadījumiem un gadījumiem ar letālu iznākumu, kas radušies pacientiem, kuri

lietojuši nātrija-glikozes ko-transportproteīna

2 (SGLT2; sodium glucose co-transporter-2)

inhibitorus, un par tādiem gadījumiem ziņots arī ertugliflozīna klīniskajos pētījumos. Vairākos

gadījumos šāds stāvoklis izpaudās atipiski, ar tikai mēreni paaugstinātu glikozes koncentrāciju asinīs

zem 14 mmol/l (250 mg/dl). Nav zināms, vai lielāka DKA iespējamība ir tad, ja lieto lielākas

ertugliflozīna devas.

Diabētiskās ketoacidozes risks jāņem vērā nespecifisku simptomu, piemēram, sliktas dūšas, vemšanas,

anoreksijas, sāpju vēderā, pārmērīgi stipru slāpju, apgrūtinātas elpošanas, apmulsuma, neparasta

noguruma vai miegainības, gadījumā. Ja pacientiem rodas šādi simptomi, nekavējoties jāpārbauda, vai

nav ketoacidozes, neatkarīgi no glikozes koncentrācijas asinīs.

Ja ir aizdomas par DKA vai tā tiek diagnosticēta, Steglujan lietošana nekavējoties jāpārtrauc.

Terapija jāpārtrauc plašu ķirurģisku operāciju vai akūtu nopietnu slimību dēļ stacionētiem pacientiem.

Šiem pacientiem ieteicams kontrolēt ketonvielu līmeni. Ketonvielu līmeni vēlams noteikt asinīs, nevis

urīnā. Kad ketonvielu līmenis ir normāls un pacienta stāvoklis ir stabilizējies, Steglujan terapiju drīkst

atsākt.

Pirms tiek sākta Steglujan lietošana, jāizvērtē, vai pacienta anamnēzē nav faktoru, kas varētu radīt

noslieci uz ketoacidozi.

Pie pacientiem, kuriem varētu būt lielāks DKA risks, pieder pacienti ar zemām bēta šūnu

funkcionālajām rezervēm (piemēram, pacienti ar 2. tipa cukura diabētu, kuriem ir zems C peptīda

līmenis vai latents autoimūns diabēts pieaugušā vecumā (latent autoimmune diabetes in adults,

LADA), vai pacienti, kuriem anamnēzē ir pankreatīts), pacienti ar tādām slimībām, kuru rezultātā tiek

ierobežota barības uzņemšana vai rodas smaga dehidratācija, pacienti, kuriem ir samazinātas insulīna

devas, kā arī pacienti, kuriem akūtas saslimšanas, ķirurģiskas operācijas vai alkohola lietošanas dēļ ir

nepieciešams lielāks insulīna daudzums. SGLT2 inhibitori šādiem pacientiem jālieto piesardzīgi.

Pacientiem, kuriem iepriekš SGLT2 inhibitora lietošanas laikā bijusi DKA, terapiju ar SGLT2

inhibitoriem nav ieteicams atsākt, ja vien netiek identificēts un koriģēts cits pārliecinošs veicinošais

faktors.

Steglujan drošums un efektivitāte, lietojot pacientiem ar 1. tipa cukura diabētu, nav pierādīta, un

Steglujan nedrīkst lietot 1. tipa cukura diabēta pacientu ārstēšanai. Ierobežoti dati no klīniskajiem

pētījumiem liecina, ka, lietojot SGLT2 inhibitorus pacientiem ar 1. tipa cukura diabētu, bieži rodas

DKA.

Apakšējo ekstremitāšu amputācija

Vēl arvien notiekošā klīniskā pētījumā par ertugliflozīna pievienošanu esošajai terapijai pacientiem ar

2. tipa cukura diabētu un pierādītu kardiovaskulāru slimību anamnēzē, ertugliflozīna grupā novērots

1,2-1,6 reizes lielāks apakšējās ekstremitātes (galvenokārt kājas pirksta) amputācijas gadījumu skaits.

Ilgtermiņa klīniskajos pētījumos ar citu SGLT2 inhibitoru arī novērots lielāks apakšējo ekstremitāšu

(galvenokārt kāju pirkstu) amputācijas gadījumu skaits. Tā kā šīs parādības mehānisms nav

noskaidrots, amputācijas riska faktori, izņemot vispārējos riska faktorus, nav zināmi.

Pirms sākt ertugliflozīna/sitagliptīna lietošanu, apsveriet tos faktorus pacienta anamnēzē, kas var

palielināt amputācijas risku. Piesardzības nolūkā jāapsver rūpīga tādu pacientu novērošana, kuriem ir

lielāks amputācijas risks, un pacienti jākonsultē par regulāras profilaktiskas pēdu aprūpes un adekvātas

hidratācijas nozīmi. Pacientiem ar sarežģījumiem, kas var rasties pirms amputācijas, piemēram,

apakšējās ekstremitātes ādas čūlu, infekciju, osteomielītu vai gangrēnu, var apsvērt arī

ertugliflozīna/sitagliptīna lietošanas pārtraukšanu.

Nieru darbības traucējumi

Ertugliflozīna efektivitāte ir atkarīga no nieru darbības, un pacientiem ar vidēji smagiem nieru

darbības traucējumiem efektivitāte ir samazināta, bet pacientiem ar smagiem nieru darbības

traucējumiem tās varētu nebūt vispār (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Steglujan nedrīkst sākt lietot pacientiem, kuriem aGFĀ ir mazāks par 60 ml/min/1,73 m

vai kuriem

CrCl vērtība ir mazāka par 60 ml/min . Steglujan lietošana jāpārtrauc, ja aGFĀ pastāvīgi ir mazāks par

45 ml/min/1,73 m

vai kuriem CrCl vērtība pastāvīgi ir mazāka par 45 ml/min , jo tādā gadījumā

samazinās šo zāļu efektivitāte.

Ieteicams veikt nieru darbības pārbaudes pēc šādas shēmas:

pirms tiek sākta Steglujan lietošana un periodiski ārstēšanas laikā (skatīt 4.2. apakšpunktu);

biežāk pacientiem, kuriem aGFĀ ir mazāks par 60 ml/min/1,73 m

vai kuriem CrCl ir mazāks

par 60 ml/min .

Hipoglikēmija, ja vienlaicīgi lieto insulīnu vai insulīna sekrēciju veicinošus līdzekļus

Ja ertugliflozīnu lieto kombinācijā ar insulīnu un/vai insulīna sekrēciju veicinošiem līdzekļiem, kuri,

kā zināms, izraisa hipoglikēmiju (skatīt 4.8. apakšpunktu). Lietojot sitagliptīnu kombinācijā ar

insulīnu vai sulfonilurīnvielas atvasinājumu, ir novērota hipoglikēmija. Tādēļ, lietojot kombinācijā ar

Steglujan, var būt nepieciešama mazāka insulīna vai insulīna sekrēciju veicinošā līdzekļa deva, lai

mazinātu hipoglikēmijas risku (skatīt 4.2. un 4.5. apakšpunktu).

Dzimumorgānu sēnīšu infekcijas

Ertugliflozīns palielina dzimumorgānu sēnīšu infekciju risku. Pētījumos ar SGLT2 inhibitoriem lielāka

dzimumorgānu sēnīšu infekciju rašanās iespējamība bija pacientiem, kuriem anamnēzē bija

dzimumorgānu sēnīšu infekcijas, un vīriešiem, kuriem nebija veikta apgraizīšana (skatīt

4.8. apakšpunktu). Pacienti atbilstoši jānovēro un jāārstē.

Urīnceļu infekcija

Glikozes izvadīšana ar urīnu var būt saistīta ar palielinātu urīnceļu infekciju risku. Urīnceļu infekciju

biežums ertugliflozīna 5 mg un 15 mg grupās (4,0% un 4,1%) nebija izteikti atšķirīgs no placebo

grupas (3,9%). Lielākā daļa šo notikumi bija viegli vai vidēji smagi, un netika ziņots par nopietniem

gadījumiem. Ertugliflozīna lietošanas pārtraukšana uz laiku ir jāapsver, ārstējot pielonefrītu vai

urosepsi.

Starpenes nekrotizējošs fasciīts (Furnjē gangrēna)

Sieviešu un vīriešu dzimuma pacientiem, kuri lieto SGLT2 inhibitorus, pēcreģistrācijas periodā ziņots

par starpenes nekrotizējoša fasciīta (kas pazīstams arī kā Furnjē gangrēna) gadījumiem. Tas ir reti

sastopams, bet nopietns un potenciāli dzīvībai bīstams traucējums, kura gadījumā nepieciešama

steidzama ķirurģiska iejaukšanās un antibakteriāla terapija.

Pacientiem jānorāda, ka tad, ja viņiem rodas tādi simptomi kā sāpes, jutīgums, apsārtums vai

pietūkums ārējo dzimumorgānu vai starpenes apvidū, kopā ar drudzi vai vājumu, viņiem jāvēršas pēc

medicīniskas palīdzības. Jāņem vērā, ka pirms nekrotizējošā fasciīta var būt uroģenitāla infekcija vai

starpenes abscess. Ja ir aizdomas par Furnjē gangrēnu, Steglujan lietošana jāpārtrauc un nekavējoties

jāsāk ārstēšana (tai skaitā jālieto antibiotikas un jāveic ķirurģiska brūču tīrīšana).

Paaugstinātas jutības reakcijas

Pēc zāļu reģistrācijas ir ziņots par nopietnām paaugstinātas jutības reakcijām ar sitagliptīnu ārstētiem

pacientiem (skatīt 4.8. apakšpunktu). Pie šādām reakcijām pieder anafilakse, angioedēma un

eksfoliatīvi ādas stāvokļi, tai skaitā Stīvensa-Džonsona sindroms. Šādas reakcijas parādījās pirmo

3 mēnešu laikā pēc ārstēšanas uzsākšanas, un dažos ziņojums minēts, ka tās radušās pēc pirmās zāļu

devas lietošanas. Ja ir aizdomas par paaugstinātas jutības reakciju, Steglujan lietošana jāpārtrauc.

Jāvērtē arī citi iespējamie cēloņi un jāsāk izmantot cita terapija diabēta ārstēšanai.

Bullozais pemfigoīds

Ir bijuši pēcreģistrācijas ziņojumi par bullozo pemfigoīdu pacientiem, kuri lieto DPP-4 inhibitorus,

ieskaitot sitagliptīnu. Ja ir aizdomas par bullozo pemfigoīdu, Steglujan lietošana jāpārtrauc.

Gados vecāki pacienti

Gados vecākiem pacientiem var būt palielināts šķidruma zuduma risks. 65 gadus veciem un vecākiem

pacientiem, kuri lietoja ertugliflozīnu, bija lielāka ar šķidruma zudumu saistītu blakusparādību

sastopamība nekā jaunākiem pacientiem. Steglujan paredzama samazināta efektivitāte gados vecākiem

pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (skatīt 4.2. un 4.8. apakšpunktu).

Sirds mazspēja

Pieredze New York Heart Association (NYHA) I–II funkcionālās klases sirds mazspējas gadījumā ir

ierobežota, un nav klīnisko pētījumu pieredzes ar Steglujan pacientiem ar NYHA III–IV funkcionālās

klases sirds mazspēju.

Laboratorijā veiktās urīna analīzes

Ņemot vērā ertugliflozīna darbības mehānismu, pacientiem, kuri lietos Steglujan, tiks konstatēta

glikoze urīnā. Glikēmijas kontroles uzraudzīšanai jāizmanto citas metodes.

Mijiedarbība ar 1,5 anhidroglucitola (1,5 AG) testu

Glikēmijas kontroles uzraudzīšanai nav ieteicams izmantot 1,5 AG testu, jo pacientiem, kuri lieto

SGLT2 inhibitorus, 1,5 AG mērījumi ir neuzticami. Glikēmijas kontroles uzraudzīšanai jāizmanto

citas metodes.

4.5.

Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Farmakokinētiskie zāļu mijiedarbības pētījumi ar Steglujan nav veikti, tomēr šādi pētījumi ir veikti ar

katru no Steglujan aktīvajām vielām ertugliflozīnu un sitagliptīnu atsevišķi.

Ertugliflozīns

Farmakodinamiskā mijiedarbība

Diurētiskie līdzekļi

Ertugliflozīns var pastiprināt diurētisko līdzekļu diurētisko iedarbību un palielināt dehidratācijas un

hipotensijas risku (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Insulīns un insulīna sekrēciju veicinošie līdzekļi

Insulīns un insulīna sekrēciju veicinošie līdzekļi, piemēram, sulfonilurīnvielas atvasinājumi, izraisa

hipoglikēmiju. Ja ertugliflozīnu lieto kombinācijā ar insulīnu un/vai insulīna sekrēciju veicinošiem

līdzekļiem, tas var palielināt hipoglikēmijas risku. Tādēļ, lietojot kombinācijā ar Steglujan, var būt

nepieciešama mazāka insulīna vai insulīna sekrēciju veicinošā līdzekļa deva, lai mazinātu

hipoglikēmijas risku (skatīt 4.2., 4.4. un 4.8. apakšpunktu).

Farmakokinētiskā mijiedarbība

Citu zāļu ietekme uz ertugliflozīna farmakokinētiku

Ertugliflozīna primārais klīrensa mehānisms ir metabolisms, ko nodrošina UGT1A9 un UGT2B7.

Ar veselām personām veikti mijiedarbības pētījumi, kuros izmantots vienas devas plānojums, liecina,

ka ertugliflozīna farmakokinētiku neizmaina sitagliptīns, metformīns, glimepirīds un simvastatīns.

Lietojot vairākas rifampīna (UGT un CYP induktora) devas, ertugliflozīna AUC un C

samazinās

attiecīgi par 39% un 15%. Šādu kopējās iedarbības samazinājumu neuzskata par klīniski nozīmīgu,

tāpēc devas koriģēšana netiek ieteikta. Klīniski nozīmīga ietekme, lietojot kopā ar citiem induktoriem

(piemēram, karbamazepīnu, fenitoīnu, fenobarbitālu), nav paredzama.

UGT inhibitoru ietekme uz ertugliflozīna farmakokinētiku nav pētīta klīniski, bet potenciāla

ertugliflozīna darbības pastiprināšanās UGT inhibīcijas dēļ nav uzskatāma par klīniski nozīmīgu.

Ertugliflozīna ietekme uz citu zāļu farmakokinētiku

Ar veseliem brīvprātīgajiem veiktie mijiedarbības pētījumi liecina, ka ertugliflozīnam nepiemīt

klīniski nozīmīga ietekme uz sitagliptīna, metformīna vai glimepirīda farmakokinētiku.

Simvastatīna un ertugliflozīna vienlaicīgas lietošanas rezultātā attiecīgi par 24% un 19% palielinājās

simvastatīna AUC un C

un attiecīgi par 30% un 15% palielinājās simvastatīna skābes AUC un C

Simvastatīna un simvastatīna skābes līmeņa nelielā pieauguma mehānismi nav zināmi, un

ertugliflozīna izraisīta OATP inhibīcija nav iesaistīta. Šādu pieaugumu neuzskata par klīniski

nozīmīgu.

Sitagliptīns

Farmakokinētiskā mijiedarbība

Citu zāļu ietekme uz sitagliptīnu

Sitagliptīns galvenokārt tiek izvadīts neizmainītā veidā ar urīnu, un metabolisms ir neliels. In vitro

pētījumi liecina, ka galvenais par sitagliptīna metabolismu atbildīgais enzīms ir CYP3A4 un ka tā

metabolismā ir iesaistīts arī CYP2C8.

Metabolismam būtiska nozīme sitagliptīna eliminācijā varētu būt smagu nieru darbības traucējumu vai

nieru slimības gala stadijā (NSGS (end-stage renal disease - ESRD)). Šī iemesla dēļ iespējams, ka

spēcīgi CYP3A4 inhibitori (t.i., ketokonazols, itrakonazols, ritonavīrs, klaritromicīns) varētu izmainīt

sitagliptīna farmakokinētiku pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem vai NSGS.

Mijiedarbības pētījumi liecina, ka metformīnam un ciklosporīnam nav klīniski nozīmīga ietekme uz

sitagliptīna farmakokinētiku pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu un veseliem brīvprātīgajiem.

Sitagliptīna ietekme uz citām zālēm

Zāļu mijiedarbības pētījumos sitagliptīns nozīmīgi neietekmēja metformīna, rosiglitazona,gliburīda,

simvastatīna, varfarīna vai perorālo kontracepcijas līdzekļu farmakokinētiku.

Digoksīns: sitagliptīns nedaudz ietekmēja digoksīna koncentrāciju plazmā. Pēc tam, kad 10 dienu

garumā vienlaicīgi bija lietots digoksīns 0,25 mg lielā dienas devā un sitagliptīns 100 mg lielā dienas

devā, digoksīna plazmas AUC vērtība bija vidēji par 11% lielāka, savukārt tā C

plazmā bija vidēji

par 18% lielāka. Digoksīna devas pielāgošana netiek ieteikta. Tomēr pacientiem ar digoksīna

toksicitātes risku jāvēro, vai sitagliptīna un digoksīna vienlaicīgas lietošanas gadījumā tā nerodas.

4.6.

Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Dati par Steglujan lietošanu nav pieejami. Ir ierobežots datu apjoms par ertugliflozīna lietošanu

grūtniecēm. Pamatojoties uz pētījumu ar dzīvniekiem rezultātiem, ertugliflozīns var ietekmēt nieru

attīstību un nobriešanu (skatīt 5.3. apakšpunktu). Tādēļ Steglujan nedrīkst lietot grūtniecības laikā.

Barošana ar krūti

Informācijas par Steglujan vai tā atsevišķo sastāvdaļu klātbūtni cilvēka pienā un tā ietekmi uz zīdaini

vai piena veidošanos nav. Pētījumi dzīvniekiem zīdīšanas periodā, kombinējot Steglujan sastāvdaļas,

nav veikti. Ertugliflozīns un sitagliptīns ir atrodami žurku mātīšu pienā. Ertugliflozīns ietekmēja

zīdītus žurku mazuļus.

Ar ertugliflozīnu ārstētām jaunām žurkām novērota ar farmakoloģisko darbību saistīta ietekme (skatīt

5.3. apakšpunktu). Tā kā cilvēka nieres nobriest in utero un pirmo 2 dzīves gadu laikā, kad iespējama

saskare ar šo vielu barošanas ar krūti ceļā, nevar izslēgt risku jaundzimušajiem vai zīdaiņiem.

Steglujan nedrīkst lietot laikā, kamēr baro bērnu ar krūti.

Fertilitāte

Steglujan ietekme uz cilvēka fertilitāti nav pētīta. Pētījumos ar dzīvniekiem ertugliflozīna vai

sitagliptīna ietekme uz fertilitāti nav novērota (skatīt 5.3. apakšpunktu).

4.7.

Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Steglujan neietekmē vai nedaudz ietekmē spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus,

tomēr vadot transportlīdzekli vai apkalpojot mehānismus, jāņem vērā, ka sitagliptīna lietošanas laikā ir

ziņots par reiboni un miegainību. Turklāt pacienti jābrīdina par hipoglikēmijas risku, ja Steglujan lieto

kombinācijā ar insulīnu vai insulīna sekrēciju veicinošu līdzekli, kā arī par palielinātu tādu

blakusparādību, kas saistītas ar šķidruma zudumu, piemēram, ortostatiska reiboņa, risku (skatīt 4.2.,

4.4. un 4.8. apakšpunktu).

4.8.

Nevēlamās blakusparādības

Drošuma profila kopsavilkums

Ertugliflozīns un sitagliptīns

Ertugliflozīna un sitagliptīna vienlaicīgas lietošanas drošums vērtēts 990 pacientiem ar 2. tipa cukura

diabētu, kuri šādu kombināciju 26 nedēļu garumā lietojuši trijos pētījumos; faktoriālajā pētījumā, kurā

ertugliflozīnu 5 mg vai 15 mg devā lietoja kombinācijā ar sitagliptīnu 100 mg devā vienreiz dienā

salīdzinājumā ar atsevišķi lietotām sastāvdaļām, ar placebo kontrolētā pētījumā par ertugliflozīnu 5 mg

vai 15 mg devā kā terapiju papildus sitagliptīnam 100 mg devā un metformīnam vienreiz dienā, kā arī

ar placebo kontrolētā sākotnējās terapijas pētījumā, kurā ertugliflozīnu 5 mg vai 15 mg lielā devā

vienreiz dienā lietoja kombinācijā ar 100 mg sitagliptīna vienreiz dienā (skatīt 5.1. apakšpunktu).

Nevēlamo blakusparādību sastopamība un veids šajos trijos pētījumos līdzinājās turpmāk 1. tabulā

minētajām ertugliflozīna nevēlamajām blakusparādībām. Nekādas papildu nevēlamās blakusparādības

šajos trijos pētījumos, kuri ietvēra sitagliptīnu, salīdzinājumā ar trim ar placebo kontrolētiem

pētījumiem ar ertugliflozīnu netika konstatētas (skatīt tālāk).

Ertugliflozīns

Apkopojums par ar placebo kontrolētiem pētījumiem

Primāro drošuma novērtējumu veica, apkopojot trīs 26 nedēļas ilgu, ar placebo kontrolētu pētījumu

datus. Vienā pētījumā ertugliflozīnu lietoja monoterapijā, bet divos pētījumos — kā papildu terapiju

(skatīt 5.1. apakšpunktu). Šie dati atspoguļo ertugliflozīna ietekmi 1029 pacientiem, kuri to lietoja

vidēji aptuveni 25 nedēļas. Pacienti saņēma ertugliflozīnu 5 mg devā (N=519), ertugliflozīnu 15 mg

devā (N=510) vai placebo (N=515) vienreiz dienā.

Biežākās klīnisko pētījumu programmas laikā ziņotās nevēlamās blakusparādības bija vulvovagināla

sēnīšu infekcija un citas sieviešu dzimumorgānu sēnīšu infekcijas. Retos gadījumos radās smaga

diabētiskā ketoacidoze. Informāciju par biežumu skatīt punktā “Atsevišķu nevēlamo blakusparādību

apraksts” un skatīt 4.4. apakšpunktu.

Sitagliptīns

Ziņots par nopietnām nevēlamām blakusparādībām, ieskaitot pankreatītu un paaugstinātas jutības

reakcijām. Ziņots par hipoglikēmiju, lietojot kombinācijā ar sulfonilurīnvielu (4,7%-13,8%) un

insulīnu (9,6%) (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Nevēlamo blakusparādību saraksts tabulas veidā

Turpmāk uzskaitītās nevēlamās blakusparādības ir klasificētas pēc biežuma un orgānu sistēmu klasēm

(OSK). Biežuma kategorijas noteiktas, vadoties pēc šādas shēmas: ļoti bieži (≥1/10), bieži (≥1/100 līdz

<1/10), retāk (≥1/1 000 līdz <1/100), reti (≥1/10 000 līdz <1/1 000), ļoti reti (<1/10 000), nav zināmi

(nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

1. tabula. Nevēlamās blakusparādības

Orgānu sistēmu klase

Biežums

Nevēlamā blakusparādība

Infekcijas un infestācijas

Ļoti bieži

Bieži

Nav zināmi

Vulvovagināla sēnīšu infekcija un citas sieviešu

dzimumorgānu sēnīšu infekcijas*

,†,1

Candida balanīts un citas vīriešu dzimumorgānu

sēnīšu infekcijas*

,†,1

Starpenes nekrotizējošs fasciīts (Furnjē gangrēna)*

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Reti

Trombocitopēnija

Imūnās sistēmas traucējumi

Nav zināmi

Paaugstinātas jutības reakcijas, tai skaitā

anafilaktiskas reakcijas*

,a,2

Vielmaiņas un uztures traucējumi

Bieži

Reti

Hipoglikēmija*

,†,1,2

Diabētiskā ketoacidoze*

,†,1

Nervu sistēmas traucējumi

Bieži

Retāk

Galvassāpes

Reibonis

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Nav zināmi

Intersticiāla plaušu slimība

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Retāk

Nav zināmi

Nav zināmi

Nav zināmi

Aizcietējums

Vemšana

Akūts pankreatīts

a,*,b,2

Hemorāģisks un nekrotizējošs pankreatīts ar letālu

iznākumu vai bez tā

*,a,2

Ādas un zemādas audu bojājumi

Retāk

Nav zināmi

Nav zināmi

Nav zināmi

Nav zināmi

Nav zināmi

Nav zināmi

Nieze

Angioedēma

Izsitumi

Nātrene

Ādas vaskulīts

Eksfoliatīvi ādas stāvokļi, tai skaitā Stīvensa-

Džonsona sindroms

*,† a,

Bullozs pemfigoīds

a, * ,2

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

Nav zināmi

Nav zināmi

Nav zināmi

Nav zināmi

Artralģija

Mialģija

Sāpes mugurā

Artropātija

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Bieži

Šķidruma zudums*

,†,1

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Bieži

Retāk

Nav zināmi

Nav zināmi

Pastiprināta urinēšana

‡,1

Dizūrija

, paaugstināta kreatinīna koncentrācija

asinīs/ samazināts glomerulārās filtrācijas ātrums

†,1

Nieru darbības traucējumi

Akūta nieru mazspēja

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

Bieži

Vulvovagināla nieze

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Bieži

Slāpes

§,1

Izmeklējumi

Bieži

Izmainīta lipīdu koncentrācija serumā

¶,1

, paaugstināts

hemoglobīna līmenis

, paaugstināta urīnvielas

slāpekļa koncentrācija

¶¶1

Nevēlamas blakusparādības, lietojot ertugliflozīnu.

Nevēlamas blakusparādības, lietojot sitagliptīnu.

* Skatīt 4.4. apakšpunktu.

Papildu informāciju skatīt turpmākajās rindkopās.

Ietver pollakiūriju, neatliekamu vajadzību urinēt, poliūriju, palielinātu urīna daudzumu un niktūriju.

Ietver slāpes un polidipsiju.

Lietojot ertugliflozīnu 5 mg devā un ertugliflozīnu 15 mg devā, ZBL-H vidējās procentuālās izmaiņas salīdzinājumā ar

sākumstāvokli, vērtējot pret placebo, bija attiecīgi 5,8% un 8,4% pret 3,2%; kopējam holesterīnam tās bija attiecīgi 2,8%

un 5,7% pret 1,1%. tomēr, ABL-H 6.2% un 7.6% pret 1.9%. Lietojot ertugliflozīnu 5 mg devā un ertugliflozīnu 15 mg

devā, salīdzinot ar placebo, triglicerīdu procentuālā mediāna salīdzinājumā ar sākumstāvokli bija attiecīgi 3,9% un 1,7%

pret 4,5%.

To pētāmo personu īpatsvars, kuriem hemoglobīna līmenis palielinājās vismaz par 1 vienību, > 2,0 g / dl, bija lielāks 5 mg

un 15 mg ertugliflozīna grupās (attiecīgi 4,7% un 4,1%), salīdzinot ar placebo grupu (0,6%).

¶¶

To pētāmo personu īpatsvars, kuriem urīnvielas slāpekļa koncentrācijas asinīs vērtības pieaugums

50% palielinājās, un

vērtība> ULN, bija skaitliski lielāka 5 mg ertugliflozīna grupā un augstāka 15 mg grupā (attiecīgi 7,9% un 9,8%)

salīdzinājumā ar placebo grupu (5,1 %).

Nevēlamās blakusparādības tika konstatētas pēcreģistrācijas uzraudzības procesā.

Skatīt tālāk esošo informāciju par TECOS kardiovaskulārā drošuma pētījumu.

Atsevišķu nevēlamo blakusparādību apraksts

Šķidruma zudums (ertugliflozīns)

Ertugliflozīns izraisa osmotisko diurēzi, kas var izraisīt intravaskulārā šķidruma daudzuma

samazināšanos un ar šķidruma zudumu saistītas nevēlamās blakusparādības. Ar placebo kontrolētajos

pētījumos ar šķidruma zudumu saistīto nevēlamo blakusparādību (dehidratācijas, ortostatiskā reiboņa,

pirmsģīboņa stāvokļa, samaņas zuduma, hipotensijas un ortostatiskas hipotensijas) sastopamība bija

neliela (<2%) un ertugliflozīna un placebo grupās būtiski neatšķīrās. Plašākā 3. fāzes pētījumu

apkopojumā apakšgrupu analīzēs pētāmajām personām, kurām aGFĀ bija <60 ml/min/1,73 m

pētāmajām personām, kuru vecums bija ≥65 gadi, un pētāmajām personām, kuras saņēma diurētisko

līdzekļu terapiju, šķidruma zuduma sastopamība ertugliflozīna grupās salīdzinājumā ar salīdzinājuma

grupu bija lielāka (skatīt 4.2. un 4.4. apakšpunktu). Pētāmajām personām, kurām aGFĀ bija

<60 ml/min/1,73 m

, sastopamība ertugliflozīna 5 mg, ertugliflozīna 15 mg un salīdzinājuma zāļu

grupā bija attiecīgi 5,1%, 2,6% un 0,5%, bet pētāmajām personām, kurām aGFĀ bija no 45 līdz

<60 ml/min/1,73 m

, sastopamība bija attiecīgi 6,4%, 3,7% un 0%.

Hipoglikēmija (ertugliflozīns)

Placebo kontrolētu klīnisko pētījumu datu apkopojumā, dokumentētas hipoglikēmijas biežums

pacientiem, kuri lietoja ertugliflozīnu 5 mg un 15 mg devā (5,0% un 4,5%) salīdzinājumā ar placebo

(2,9%) pieauga. Šajā populācijā smagas hipoglikēmijas sastopamība katrā no grupām bija 0,4%.

ertugliflozīnu lietoja monoterapijā, empagliflozīna grupā hipoglikēmijas sastopamība bija 2,6% abās

grupās un 0,7% placebo grupā. Lietojot papildus metformīnam, hipoglikēmijas sastopamība

ertugliflozīna 5 mg grupā bija 7,2%, ertugliflozīna 15 mg grupā tā bija 7,8% un placebo grupā - 4,3%.

Kad ertugliflozīnu lietoja papildus metformīnam un salīdzināja ar sulfonilurīnvielas grupas zālēm,

sulfonilurīnvielas grupas zāļu grupā hipoglikēmijas sastopamība (27,2%) bija lielāka nekā

ertugliflozīna grupās (5,6% un 8,2%, lietojot attiecīgi 5 mg un 15 mg ertugliflozīna).

Pacientiem ar vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem, kuri kā pamata terapiju lietoja insulīna

preparātus, SU grupas zāles vai meglitinīdu grupas zāles, dokumentētas hipoglikēmijas sastopamība,

ertugliflozīna 5 mg, ertugliflozīna 15 mg un placebo grupā bija attiecīgi 36%, 27% un 36% (skatīt 4.2.,

4.4. un 4.5. apakšpunktu).

Diabētiskā ketoacidoze (ertugliflozīns)

Ertugliflozīna klīnisko pētījumu programmā ketoacidoze tika konstatēta 3 no 3409 pacientiem, kuri

lietoja ertugliflozīnu (0,1%), un 0,0% pacientiem, kuri lietoja salīdzinājuma zāles (skatīt

4.4. apakšpunktu).

Paaugstināta kreatinīna koncentrācija asinīs/ samazināts glomerulārās filtrācijas ātrums un ar nierēm

saistīti notikumi (ertugliflozīns)

Turpinot ārstēšanu, sākotnēji palielinātā vidējā kreatinīna koncentrācija un samazinātā vidējā aGFĀ

vērtība parasti bija pārejošas. Pacientiem, kuriem sākotnēji bija vidēji smagi nieru darbības traucējumi,

bija lielākas vidējās izmaiņas, kas 26. nedēļā nebija atgriezušās līdz sākotnējai vērtībai; šīs izmaiņas

izzuda pēc ārstēšanas pārtraukšanas.

Pacientiem, kuri lieto ertugliflozīnu, var rasties ar nierēm saistītas nevēlamās blakusparādības

(piemēram, akūts nieru bojājums, nieru darbības traucējumi, akūta prerenāla mazspēja); it īpaši tas

attiecas uz pacientiem ar vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem — šajā populācijā ar nierēm

saistītu nevēlamo blakusparādību sastopamība ertugliflozīna 5 mg, ertugliflozīna 15 mg un placebo

grupās bija attiecīgi 2,5%, 1,3% un 0,6%.

Dzimumorgānu sēnīšu infekcijas (ertugliflozīns)

Datu apkopojumā par trim ar placebo kontrolētiem klīniskajiem pētījumiem sieviešu dzimumorgānu

sēnīšu infekcijas (piemēram, dzimumorgānu kandidoze, dzimumorgānu sēnīšu infekcija, maksts

infekcija, vulvīts, vulvovagināla kandidoze, vulvovagināla sēnīšu infekcija, vulvovaginīts) radās

attiecīgi 9,1%, 12% un 3,0% sieviešu, kuras lietoja ertugliflozīnu 5 mg devā, ertugliflozīnu 15 mg

devā vai placebo. Terapija sievietēm dzimumorgānu sēnīšu infekciju dēļ tika pārtraukta attiecīgi 0,6%

un 0% pacienšu, kuras lietoja ertugliflozīnu vai placebo (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Tajā pašā datu apkopojumā vīriešu dzimumorgānu sēnīšu infekcijas (piemēram, Candida balanīts,

balanopostīts, dzimumorgānu infekcija, dzimumorgānu sēnīšu infekcija) radās attiecīgi 3,7%, 4,2% un

0,4% vīriešu, kuri lietoja ertugliflozīnu 5 mg devā, ertugliflozīnu 15 mg devā vai placebo. Vīriešu

dzimumorgānu sēnīšu infekcijas biežāk radās vīriešiem, kuriem nebija veikta apgraizīšana. Terapija

vīriešiem dzimumorgānu sēnīšu infekciju dēļ tika pārtraukta attiecīgi 0,2% un 0% pacientu, kuri

lietoja ertugliflozīnu vai placebo. Retos gadījumos ziņots par fimozi, un dažkārt tika veikta

apgraizīšana (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Sitagliptīns

Papildus iepriekš tabulā aprakstītajām ar zālēm saistītajām blakusparādībām, blakusparādības, par

kurām ziņots neatkarīgi no cēloņsakarības ar zāļu lietošanu un kuras radušās vismaz 5% vai lielākai

daļai pacientu, kuri lietojuši sitagliptīnu, ietvēra augšējo elpceļu infekciju un nazofaringītu. Papildu

nevēlamās blakusparādības, par kurām ziņots neatkarīgi no cēloņsakarības ar šo zāļu lietošanu un

kuras biežāk radās pacientiem, kuri lietojuši sitagliptīnu (nesasniedzot 5% līmeni, taču sastopamība

sitagliptīna lietošanas gadījumā bijusi par > 0,5% lielāka nekā kontroles grupā), ietvēra osteoartrītu un

sāpes ekstremitātēs.

Dažas nevēlamās blakusparādības biežāk novērotas pētījumos, kuros sitagliptīns lietots kombinācijā ar

citām zālēm diabēta ārstēšanai, nekā sitagliptīna monoterapijas pētījumos. Pie tādām blakusparādībām

pieskaitāma hipoglikēmija (biežums — ļoti bieži, lietojot kombinācijā ar sulfonilurīnvielas

atvasinājumu un metformīnu), gripa (bieži, lietojot kombinācijā ar insulīnu (kopā ar metformīnu vai

bez tā)), slikta dūša un vemšana (bieži, lietojot kombinācijā ar metformīnu), meteorisms (bieži, lietojot

kombinācijā ar metformīnu vai pioglitazonu), aizcietējums (bieži, lietojot kombinācijā ar

sulfonilurīnvielas atvasinājumu un metformīnu), perifēriska tūska (bieži, lietojot kombinācijā ar

pioglitazonu vai pioglitazonu un metformīnu), miegainība un caureja (retāk, lietojot kombinācijā ar

metformīnu), kā arī sausa mute (retāk, lietojot kombinācijā ar insulīnu (kopā ar metformīnu vai bez

tā)).

TECOS (trial evaluating cardiovascular outcomes with sitagliptin)

Kardiovaskulārā drošuma pētījumsā ar sitagliptīnu (Trial Evaluating Cardiovascular Outcomes with

sitagliptin, TECOS) ārstēt paredzēto pacientu populāciju veidoja 7332 pacienti, kuri lietoja

sitagliptinīnu devā 100 mg dienā (vai 50 mg dienā, ja sākotnējā aGFĀ vērtība bija ≥ 30 un

< 50 ml/min/1,73 m

), un 7339 pacienti, kuriem lietoja placebo. Abus līdzekļus pievienoja parastajai

aprūpei, kuras mērķis bija reģionālie HbA1c un KV riska faktoru standarti. Būtisku nevēlamo

blakusparādību kopējā sastopamība pacientiem, kuriem lietoja sitagliptīnu, bija līdzīga kā pacientiem,

kuriem lietoja placebo.

Ārstēt paredzēto pacientu populācijā starp pacientiem, kuri pētījuma sākumā lietoja insulīnu un/vai

sulfonilurīnvielas atvasinājumu, smagas hipoglikēmijas sastopamība bija 2,7% sitagliptīna grupā un

2,5% placebo grupā; starp pacientiem, kuri pētījuma sākumā nelietoja insulīnu un/vai

sulfonilurīnvielas grupas zāles, smagas hipoglikēmijas sastopamība bija 1,0% sitagliptīna grupā un

0,7% placebo grupā. Apspriedē apstiprināta pankreatīta sastopamība sitagliptīna grupā bija 0,3%, bet

placebo grupā — 0,2%.

Ziņošana par iespējamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu

ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par

jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām, izmantojot V pielikumā minēto nacionālās

ziņošanas sistēmas kontaktinformāciju.

4.9.

Pārdozēšana

Steglujan pārdozēšanas gadījumā jāveic ierastie atbalstošie pasākumi (piemēram, jāizvada

neuzsūkusies masa no kuņģa-zarnu trakta, jānodrošina klīniska uzraudzība, kas ietver arī

elektrokardiogrammu, un jāveic atbalstoša ārstēšana) atkarībā no pacienta klīniskā stāvokļa.

Ertugliflozīns

Veseliem cilvēkiem lietojot līdz pat 300 mg lielas vienreizējas perorālas devas un vairākas līdz

100 mg lielas devas katru dienu 2 nedēļu garumā, netika novērota nekāda ertugliflozīna toksicitāte.

Nekonstatēja nekādus iespējamus akūtus simptomus un pārdozēšanas pazīmes. Ertugliflozīna

izvadīšana ar hemodialīzi nav pētīta.

Sitagliptīns

Kontrolētos klīniskos pētījumos ar veselām pētāmajām personām lietotas līdz 800 mg lielas

vienreizējas sitagliptīna devas. Vienā pētījumā, lietojot 800 mg lielu sitagliptīna devu, novēroja

minimālu QTc palielināšanos, ko neuzskatīja par klīniski nozīmīgu. Klīniskajos pētījumos nav

pieredzes ar devām virs 800 mg. I fāzes vairāku devu pētījumos ar sitagliptīnu, ko lietoja līdz 600 mg

lielā dienas devā līdz 10 dienu garumā un līdz 400 mg lielā devā līdz 28 dienu garumā, nenovēroja ar

zāļu lietošanu saistītas klīniskas nevēlamas blakusparādības.

Sitagliptīnu var mēreni izvadīt dialīzes ceļā. Klīniskajos pētījumos 3–4 stundas ilgā hemodialīzes

sesijā izvadīja aptuveni 13,5% no lietotās devas. Var apsvērt ilgāku hemodialīzi, ja tas ir klīniski

atbilstoši. Nav zināms, vai sitagliptīnu var izvadīt peritoneālās dialīzes ceļā.

5.

FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1.

Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: zāles diabēta ārstēšanai,asins glikozes līmeni pazeminošu zāļu

kombinācijas, ATĶ kods: A10BD24

Darbības mehānisms

Steglujan ir kombinācija, kas paredzēta glikēmijas kontroles uzlabošanai pacientiem ar 2. tipa cukura

diabētu un ko veido divi pret paaugstinātu glikozes līmeni darbojošies līdzekļi, kuriem piemīt

savstarpēji papildinošs darbības mehānisms: SGLT2 inhibitors ertugliflozīns un DPP-4 inhibitors

sitagliptīna fosfāts.

Ertugliflozīns

SGLT2 ir galvenais transporta proteīns, kas nodrošina glikozes uzsūkšanos atpakaļ asinsritē no

glomerulārā filtrāta. Ertugliflozīns ir spēcīgs, selektīvs un atgriezenisks SGLT2 inhibitors. Inhibējot

SGLT2, ertugliflozīns samazina filtrētās glikozes atpakaļuzsūkšanos nierēs un pazemina nieru

glikozes slieksni, tādējādi palielinot glikozes izvadīšanu ar urīnu.

Sitagliptīns

Sitagliptīns pieder perorāli lietojamu antihiperglikēmisko līdzekļu grupai, ko sauc par

dipeptidilpeptidāzes 4 (DPP-4) inhibitoriem. Glikēmijas kontroles uzlabošanās, kas novērota, lietojot

šīs zāles, iespējams, skaidrojama ar aktīvo inkretīna hormonu līmeņa paaugstināšanos. Inkretīna

hormonus, tai skaitā glikagonam līdzīgo peptīdu-1 (glucagon-like peptide-1, GLP-1) un no glikozes

atkarīgo insulīntropo polipeptīdu (glucose-dependent insulinotropic polypeptide, GIP), izdala zarnas

visas dienas laikā, un šo savienojumu līmenis paaugstinās, reaģējot uz ēdienreizi. Inkretīni ir daļa no

endogēnās sistēmas, kas iesaistīta glikozes homeostāzes fizioloģiskajā regulācijā. Ja glikozes

koncentrācija asinīs ir normāla vai paaugstināta, GLP-1 un GIP pastiprina insulīna sintēzi un

izdalīšanos no aizkuņģa dziedzera bēta šūnām, iedarbojoties uz iekššūnas signālceļiem, kas ietver

ciklisko AMF. 2. tipa cukura diabēta dzīvnieku modeļos pierādīts, ka GLP-1 vai DPP-4 inhibitoru

lietošana uzlabo bēta šūnu reakciju uz glikozi un stimulē insulīna biosintēzi un izdalīšanos. Ja insulīna

līmenis ir augstāks, glikozes uzņemšana audos uzlabojas. Turklāt GLP-1 samazina glikagona sekrēciju

no aizkuņģa dziedzera alfa šūnām. Pazemināta glikagona koncentrācija apvienojumā ar augstāku

insulīna līmeni izraisa samazinātu glikozes veidošanos aknās, kā rezultātā pazeminās glikozes līmenis

asinīs. GLP-1 un GIP efekti ir atkarīgi no glikozes, tāpēc, kad glikozes koncentrācija asinīs ir zema,

insulīna izdalīšanās stimulāciju un glikagona sekrēcijas nomākšanu GLP-1 ietekmē nenovēro. Gan

GLP-1, gan GIP gadījumā insulīna izdalīšanās stimulācija pastiprinās, ja glikozes koncentrācija

paaugstinās virs normas robežas. Turklāt GLP-1 netraucē glikagona normālo reakciju uz

hipoglikēmiju. GLP-1 un GIP aktivitāti ierobežo DPP-4 enzīms, kas ātri hidrolizē inkretīna hormonus,

veidojot neaktīvus savienojumus. Sitagliptīns kavē inkretīna hormonu hidrolīzi DPP-4 ietekmē,

tādējādi paaugstinot GLP-1 un GIP aktīvo formu koncentrāciju plazmā. Paaugstinot aktīvo inkretīnu

līmeni, sitagliptīns veicina insulīna izdalīšanos un pazemina glikagona līmeni no glikozes atkarīgā

veidā. Pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu un hiperglikēmiju šādu insulīna un glikagona līmeņa

izmaiņu rezultātā rodas zemāka hemoglobīna A

(HbA

) koncentrācija un zemāka glikozes

koncentrācija tukšā dūšā un pēc ēdienreizes. No glikozes atkarīgais sitagliptīna darbības mehānisms

atšķiras no sulfonilurīnvielas grupas zāļu darbības mehānisma — tās pastiprina insulīna sekrēciju arī

tad, ja glikozes koncentrācija ir zema, un pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu un veseliem indivīdiem

var izraisīt hipoglikēmiju. Sitagliptīns ir spēcīgs un izteikti selektīvs enzīma DPP-4 inhibitors, un

terapeitiskā koncentrācijā tas neinhibē tuvi radniecīgos enzīmus DPP-8 un DPP-9.

Divas dienas ilgā pētījumā ar veseliem indivīdiem atsevišķi lietots sitagliptīns paaugstināja aktīvā

GLP-1 koncentrāciju, turpretī atsevišķi lietots metformīns līdzīgā mērā paaugstināja aktīvā un kopējā

GLP-1 koncentrāciju. Sitagliptīna un metformīna vienlaicīgas lietošanas gadījumā to ietekme uz aktīvā

GLP-1 koncentrāciju summējās. Sitagliptīns, bet ne metformīns, paaugstināja aktīvā GIP

koncentrāciju.

Farmakodinamiskā iedarbība

Ertugliflozīns

Glikozes izvadīšana ar urīnu un urīna tilpums

Veselām pētāmajām personām un pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu pēc vienreizējas un vairāku

ertugliflozīna devu lietošanas novērots no zāļu devas atkarīgs ar urīnu izvadītās glikozes daudzuma

pieaugums. Devas-atbildes reakcijas modeļi liecina, ka ertugliflozīna 5 mg un 15 mg devas pacientiem

ar 2. tipa cukura diabētu ļauj panākt gandrīz maksimālu glikozes izvadīšanu ar urīnu (GIAR),

nodrošinot attiecīgi 87% un 96% no maksimālās inhibīcijas.

Klīniskā efektivitāte un drošums

Ertugliflozīns kombinācijā ar sitagliptīnu

Ertugliflozīna un sitagliptīna kombinācijas efektivitāte un drošums pētīti 3 daudzcentru, randomizētos,

dubultmaskētos, ar placebo un aktīvām salīdzinājuma zālēm kontrolētos 3. fāzes klīniskos pētījumos,

kuros piedalījušies 1985 pacienti ar 2. tipa cukura diabētu. Visos 3 pētījumos dalījums pēc rases bija

šāds: 72,9 – 90,4% piederēja baltajai rasei, 0,0 – 20,3% — aziātu rasei, 1,9 – 4,5% — melnajai rasei

un 4,8 – 5,4% — citām grupām. Spānijas vai Latīņamerikas izcelsmes pacienti veidoja 15,6 – 36,1%

no populācijas. Pacientu vidējais vecums visos 3 pētījumos bija no 55,1 līdz 59,1 gadiem (diapazons

no 21 līdz 85 gadiem). Visos 3 pētījumos 16,2 – 29,9% pacientiem bija ≥65 gadi, un 2,3 – 2,8%

pacientu bija ≥75 gadi.

Faktoriālais pētījums ar ertugliflozīnu un sitagliptīnu kā papildu kombinēto terapiju ar metformīnu

Kopumā 1233 pacienti ar 2. tipa cukura diabētu piedalījās randomizētā, dubultmaskētā, daudcentru,

26 nedēļas ilgā, ar aktīvu līdzekli kontrolētā pētījumā, lai vērtētu ertugliflozīna 5 mg vai 15 mg

efektivitāti un drošumu, lietojot kombinācijā ar sitagliptīnu 100 mg devā un salīdzinot ar atsevišķajām

sastāvdaļām. Pacienti ar 2. tipa cukura diabētu, kuru stāvokli nebija iespējams pienācīgi kontrolēt ar

metformīna monoterapiju (≥ 1500 mg dienā), tika randomizēti vienā no piecām aktīvās terapijas

grupām: ertugliflozīns 5 mg vai 15 mg, sitagliptīns 100 mg vai sitagliptīns 100 mg kombinācijā ar

5 mg vai 15 mg ertugliflozīna, ko lietoja vienreiz dienā, papildus turpinātai pamata terapijai ar

metformīnu (skatīt 2. tabulu).

2. tabula. 26. nedēļas rezultāti faktoriālajā pētījumā par ertugliflozīnu un sitagliptīnu kā papildu

kombinētu terapiju, ko lieto kopā ar metformīnu, salīdzinājumā ar atsevišķi lietotām

sastāvdaļām*

Ertugliflozīns

5 mg

Ertugliflozīns

15 mg

Sitagliptīns

100 mg

Ertugliflozīns 5 mg

+

sitagliptīns 100 mg

Ertugliflozīns 15 mg

+ sitagliptīns 100 mg

HbA1c (%)

N = 250

N = 248

N = 247

N = 243

N = 244

Sākotnējā vērtība (vidējā)

Izmaiņas salīdzinājumā ar

sākotnējo vērtību (LS vidējā

vērtība

-1,0

-1,1

-1,1

-1,5

-1,5

Atšķirība no

sitagliptīna

ertugliflozīna 5 mg

-0,4

(-0,6, -0,3)

-0,5

(-0,6, -0,3)

-0,5

(-0,6, -0,3)

ertugliflozīna 15 mg

(LS vidējā vērtība

, 95% TI)

-0,4

(-0,6, -0,3)

Pacienti [N (%)], kuriem HbA1

c

vērtība bija <7%

66 (26,4)

79 (31,9)

81 (32,8)

(52,3)

(49,2)

Ķermeņa masa (kg)

N = 250

N = 248

N = 247

N = 243

N = 244

Sākotnējā vērtība (vidējā)

88,6

88,0

89,8

89,5

87,5

Izmaiņas salīdzinājumā ar

sākotnējo vērtību (LS vidējā

vērtība

-2,7

-3,7

-0,7

-2,5

-2,9

Atšķirība no sitagliptīna

(LS vidējā vērtība

, 95% TI)

-1,8

(-2,5, -1,2)

-2,3

(-2,9, -1,6)

N ietver visus randomizētos, ārstētos pacientus, par kuriem bija pieejams vismaz viens iznākuma mainīgā mērījums.

Mazāko kvadrātu vidējās vērtības nozīmē koriģēšanu atbilstoši ārstēšanai, laikam, sākotnējai aGFĀ vērtībai un laika un ārstēšanas

mijiedarbībai.

p< 0,001 salīdzinājumā ar kontroles grupu.

p< 0,001 salīdzinājumā ar atbilstošo ertugliflozīna vai sitagliptīna devu (pamatojoties uz koriģēto izredžu attiecību salīdzinājumu

no loģistiskās regresijas modeļa, izmantojot vairākkārtēju pieskaitīšanu trūkstošu datu vērtību vietā).

Ertugliflozīns kā papildu terapija kombinācijā ar metformīnu un sitagliptīnu

Kopumā 463 pacienti ar 2. tipa cukura diabētu, ko nebija iespējams pienācīgi kontrolēt ar metformīnu

(≥ 1500 mg dienā) un sitagliptīnu devā 100 mg vienreiz dienā, piedalījās randomizētā, dubultmaskētā,

daudzcentru, 26 nedēļas ilgā, ar placebo kontrolētā pētījumā, kurā vērtēja ertugliflozīna efektivitāti un

drošumu. Pacienti tika randomizēti, lai vienreiz dienā papildus pamata terapijas ar metformīnu un

sitagliptīnu turpināšanai lietotu ertugliflozīnu 5 mg devā, ertugliflozīnu 15 mg devā vai placebo (skatīt

3. tabulu).

3. tabula. 26. nedēļas rezultāti pētījumā par papildu terapiju ar ertugliflozīnu, lietojot to

kombinācijā ar metformīnu un sitagliptīnu*

Ertugliflozīns 5 mg

Ertugliflozīns

15 mg

Placebo

HbA1c (%)

N = 156

N = 153

N = 153

Sākotnējā vērtība (vidējā)

Izmaiņas salīdzinājumā ar sākotnējo vērtību (LS

vidējā vērtība

-0,8

-0,9

-0,1

Atšķirība no placebo (LS vidējā vērtība

, 95% TI)

-0,7

(-0,9, -0,5)

-0,8

(-0,9, -0,6)

Pacienti [N (%)], kuriem HbA1

c

vērtība bija <7 %

50 (32,1)

61 (39,9)

26 (17,0)

Ķermeņa masa (kg)

N = 156

N = 153

N = 153

Sākotnējā vērtība (vidējā)

87,6

86,6

86,5

Izmaiņas salīdzinājumā ar sākotnējo vērtību (LS

vidējā vērtība

-3,3

-3,0

-1,3

Atšķirība no placebo (LS vidējā vērtība

, 95% TI)

-2,0

(-2,6, -1,4)

-1,7

(-2,3, -1,1)

* N ietver visus randomizētos, ārstētos pacientus, par kuriem bija pieejams vismaz viens iznākuma mainīgā mērījums.

Mazāko kvadrātu vidējās vērtības nozīmē koriģēšanu atbilstoši ārstēšanai, laikam, iepriekš lietotajām zālēm glikozes

līmeņa pazemināšanai.

p< 0,001 salīdzinājumā ar placebo.

Ertugliflozīna un sitagliptīna kombinētā terapija

Kopumā 291 pacients ar 2. tipa cukura diabētu, ko nebija iespējams pienācīgi kontrolēt ar diētu un

fiziskajām aktivitātēm, piedalījās randomizētā, dubultmaskētā, daudzcentru, 26 nedēļas ilgā, ar

placebo kontrolētā pētījumā, kurā vērtēja ertugliflozīna terapijas efektivitāti un drošumu, lietojot to

kombinācijā ar sitagliptīnu. Šie pacienti, kuri nesaņēma nekādu citu pamata terapiju glikozes līmeņa

pazemināšanai, tika randomizēti, lai vienreiz dienā lietotu ertugliflozīnu 5 mg devā vai ertugliflozīnu

15 mg devā kombinācijā ar sitagliptīnu (100 mg) vai placebo (skatīt 4. tabulu).

4. tabula. 26. nedēļas rezultāti ertugliflozīna un sitagliptīna kombinētās terapijas pētījumā*

Ertugliflozīns 5 mg

+ sitagliptīns

Ertugliflozīns 15

mg

+ sitagliptīns

Placebo

HbA1c (%)

N = 98

N = 96

N = 96

Sākotnējā vērtība (vidējā)

Izmaiņas salīdzinājumā ar sākotnējo vērtību (LS

vidējā vērtība

-1,6

-1,7

-0,4

Atšķirība no placebo (LS vidējā vērtība

, 95%

-1,2

(-1,5, -0,8)

-1,2

(-1,6, -0,9)

Pacienti [n (%)], kuriem HbA1

c

vērtība bija

<7%

(35,7)

(31,3)

8 (8,3)

Ķermeņa masa (kg)

N = 98

N = 96

N = 97

Sākotnējā vērtība (vidējā)

90,8

91,3

95,0

Izmaiņas salīdzinājumā ar sākotnējo vērtību (LS

vidējā vērtība

-2,9

-3,0

-0,9

Atšķirība no placebo (LS vidējā vērtība

, 95%

-2,0

(-3,0, -1,0)

-2,1

(-3,1, -1,1)

* N ietver visus pacientus, kuri saņēmuši vismaz vienu pētījuma zāļu devu un kuriem veikts vismaz viens iznākuma

mainīgā mērījums.

Mazāko kvadrātu vidējās vērtības nozīmē koriģēšanu uz garenvirziena modeļa bāzes, ietverot nosacījumus par ārstēšanu,

laiku un laika un ārstēšanas mijiedarbību.

p<0,001 salīdzinājumā ar placebo.

p< 0,001 salīdzinājumā ar placebo (pamatojoties uz koriģēto izredžu attiecību salīdzinājumu no loģistiskās regresijas

modeļa un izmantojot vairākkārtēju pieskaitīšanu trūkstošo datu vērtību vietā).

Glikozes koncentrācija plazmā tukšā dūšā

Trijos ar placebo kontrolētos pētījums ertugliflozīns nodrošināja statistiski ticamu FPG vērtības

samazinājumu. Lietojot ertugliflozīnu devā 5 mg un 15 mg, pret placebo koriģētais FPG vērtības

samazinājums bija attiecīgi 1,92 un 2,44 mmol/l, ja šīs zāles tika lietotas monoterapijā, 1,48 un

2,12 mmol/l, ja šīs zāles tika lietotas papildus metformīnam, un 1,40 un 1,74 mmol/l, ja šīs zāles tika

lietotas papildus metformīnam un sitagliptīnam.

Ertugliflozīna un sitagliptīna kombinācijas lietošanas rezultātā tika panākts izteiktāks FPG vērtības

samazinājums, salīdzinot ar sitagliptīnu vai ertugliflozīnu vieniem pašiem vai placebo. Lietojot

ertugliflozīnu 5 vai 15 mg devā kopā ar sitagliptīnu, pakāpeniskā FPG vērtības samazinājuma apmērs

bija no 0,46 līdz 0,65 mmol/l, salīdzinot ar ertugliflozīnu vienu pašu, un no 1,02 līdz 1,28 mmol/l,

salīdzinot ar sitagliptīnu vienu pašu. Pret placebo koriģētais samazinājums, lietojot ertugliflozīnu 5 vai

15 mg devā kombinācijā ar sitagliptīnu, bija 2,16 un 2,56 mmol/l.

Efektivitāte pacientiem ar sākotnējo HbA1c vērtību ≥ 10%

Pētījumā, kurā bija iekļauti pacienti, kuru stāvoklis nebija atbilstoši kontrolēts ar metformīnu un

kuriem sākotnējā hbA1c vērtība bija 7,5 – 11,0%, tādu pacientu apakšgrupā, kuriem sākotnējā HbA1c

vērtība bija ≥10%, 5 mg vai 15 mg ertugliflozīna un sitagliptīna kombinācija izraisīja HbA1c līmeņa

pazeminājumu attiecīgi par 2,35% un 2,66%, salīdzinot ar 2,10%, 1,30% un 1,82%, lietojot attiecīgi

tikai 5 mg ertugliflozīna, 15 mg ertugliflozīna un sitagliptīnu.

Postprandiālā glikoze

Lietojot monoterapijas veidā, ertugliflozīns, lietots 5 mg un 15 mg devā, statistiski nozīmīgi

samazināja 2 stundu postprandiālās glikozes (PPG) vērtības salīdzinājumā ar placebo, proti, attiecīgi

par 3,83 un 3,74 mmol/l.

Ertugliflozīns, lietots 5 mg vai 15 mg devā kombinācijā ar sitagliptīnu, statistiski nozīmīgi samazināja

2 stundu PPG vērtības salīdzinājumā ar placebo, proti, attiecīgi par 3,46 un 3,87 mmol/l.

Asinsspiediens

Pēc 26 nedēļas ilgas terapijas ertugliflozīna 5 mg vai 15 mg devas kombinācijā ar sitagliptīna 100 mg

devu statistiski nozīmīgi samazināja sistolisko asinsspiedienu (SAS), salīdzinot tikai ar sitagliptīnu (-

2,8 un -3,0 mmHg attiecīgi E5/S100 un E15/S100) vai placebo (-4,4 un -6,4 mmHg attiecīgi E5/S100

un E15/S100). Lietojot papildus metformīnam un sitagliptīnam, ertugliflozīna 5 mg un 15 mg devas

statistiski nozīmīgi samazināja SAS, salīdzinājumā ar placebo, proti, attiecīgi par 2,9 mmHg un 3,9

mmHg.

Apakšgrupu analīze

Pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu, kuri tika ārstēti ar ertugliflozīnu kombinācijā ar sitagliptīnu,

līdzīgs HbA1c uzlabojums tika novērots dažādās apakšgrupās, dalot pacientus pēc vecuma, dzimuma,

rases, kā arī 2. tipa cukura diabēta ilguma.

TECOS kardiovaskulārā drošuma pētījums

TECOS bija randomizēts pētījums, kurā ārstēt paredzēto pacientu populāciju veidoja 14 671 pacients

ar HbA1

no ≥ 6,5 līdz 8,0% un apstiprinātu KV slimību, kurš saņēma sitagliptīnu (7332) 100 mg

dienā (vai 50 mg dienā, ja sākotnējā aGFĀ vērtība bija ≥ 30 un < 50 ml/min/1,73 m

) vai placebo

(7339) papildus parastajai aprūpei, kas bija vērsta uz to, lai sasniegtu reģionālos HbA1c un KV riska

faktoru standartus. Šajā pētījumā neiesaistīja pacientus, kuriem aGFĀ bija < 30 ml/min/1,73 m

Pētījuma populācijā bija 2004 pacienti, kuru vecums bija ≥ 75 gadiem, un 3324 pacienti ar nieru

darbības traucējumiem (aGFĀ < 60 ml/min/1,73 m

Pētījuma gaitā kopējā prognozētā vidējā (SN) HbA1c atšķirība starp sitagliptīna un placebo grupām

bija 0,29% (0,01), 95% TI (-0,32, -0,27); p< 0,001.

Primārais kombinētais kardiovaskulārais mērķa kritērijs ietvēra pirmo kardiovaskulāras nāves, neletāla

miokarda infarkta, neletāla insulta vai hospitalizācijas nestabilas stenokardijas dēļ gadījumu.

Sekundārie kardiovaskulārie mērķa kritēriji bija pirmais kardiovaskuāras nāves, neletāla miokarda

infarkta vai neletāla insulta gadījums; pirmais primārajā kombinētajā kritērijā ietilpstošo atsevišķo

elementu gadījums; mirstība jebkāda cēloņa dēļ; un uzņemšana slimnīcā sastrēguma sirds mazspējas

dēļ.

Pēc 3 gadus ilgas apsekošanas (mediāna) parastajai aprūpei pievienotais sitagliptīns nepalielināja

būtisku nevēlamu kardiovaskulāru notikumu risku vai hospitalizācijas sirds mazspējas dēļ risku

salīdzinājumā ar parasto aprūpi bez sitagliptīna pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu (skatīt 5. tabulu).

5. tabula. Kombinēto kardiovaskulāro kritēriju un nozīmīgāko sekundāro kritēriju biežums

Sitagliptīns 100 mg

Placebo

Riska attiecība

(95% TI)

p

vērtība

N (%)

Sastopa-

mība uz

100

pacient-

gadiem*

N (%)

Sastopa-

mība uz

100

pacient-

gadiem*

Analīze ārstēt paredzēto pacientu populācijā

Pacientu skaits

7332

7339

0,98 (0,89–1,08)

<0,001

Primārais kombinētais mērķa

kritērijs

(Kardiovaskulāra nāve, neletāls

miokarda infarkts, neletāls insults

vai hospitalizācijas nestabilas

stenokardijas dēļ)

(11,4)

851 (11,6)

Sekundārais kombinētais mērķa

kritērijs

(Kardiovaskulāra nāve, neletāls

miokarda infarkts vai neletāls

insults)

(10,2)

746 (10,2)

0,99 (0,89–1,10)

<0,001

Sekundārie kritēriji

Kardiovaskulāra nāve

380 (5,2)

366 (5,0)

1,03 (0,89-1,19)

0,711

Jebkāds miokarda infarkts (letāls

un neletāls)

300 (4,1)

316 (4,3)

0,95 (0,81–1,11)

0,487

Jebkāds insults (letāls un

neletāls)

178 (2,4)

183 (2,5)

0,97 (0,79–1,19)

0,760

Hospitalizācija nestabilas

stenokardijas dēļ

116 (1,6)

129 (1,8)

0,90 (0,70–1,16)

0,419

Nāve jebkāda cēloņa dēļ

547 (7,5)

537 (7,3)

1,01 (0,90–1,14)

0,875

Hospitalizācija sirds mazspējas

dēļ

228 (3,1)

229 (3,1)

1,00 (0,83–1,20)

0,983

* Sastopamība uz 100 pacientgadiem, aprēķinot kā 100 × (kopējais pacientu skaits ar ≥ 1 notikumu atbilstošajā ekspozīcijas

periodā uz kopējo pacientgadu skaitu apsekošanas laikā).

Pamatojoties uz Cox modeli un stratificējot pēc reģiona. Kombinētajiem mērķa kritērijiem p vērtības atbilst vismaz

līdzvērtīgas iedarbības testam, cenšoties pierādīt, ka riska koeficients ir mazāks par 1,3. Visiem citiem kritērijiem p vērtības

ir atbilstošas tam, lai pārbaudītu riska attiecības atšķirības.

Analīze par hospitalizāciju sirds mazspējas dēļ tika koriģēta atbilstoši sirds mazspējas statusam anamnēzē pētījuma sākumā.

Pediatriskā populācija

Eiropas Zāļu aģentūra atbrīvojusi no pienākuma iesniegt pētījumu rezultātus par Steglujan 2. tipa

cukura diabēta ārstēšanai visās pediatriskās populācijas apakšgrupās (informāciju par lietošanu

bērniem skatīt 4.2. apakšpunktā).

5.2.

Farmakokinētiskās īpašības

Steglujan

Ir pierādīta Steglujan bioekvivalence ar vienlaikus lietotām atbilstošām ertugliflozīna un sitagliptīna

tablešu devām.

Maltītes ar augstu tauku saturu ietekme uz ertugliflozīna un sitagliptīna farmakokinētiku, kad šie

līdzekļi lietoti Steglujan tablešu veidā, ir līdzīga tai, par kādu ziņots pēc atsevišķu tablešu lietošanas.

Steglujan lietošana kopā ar uzturu pazemināja ertugliflozīna C

par 29% un būtiski neietekmēja

ertugliflozīna AUC

, vai sitagliptīna AUC

un C

Ertugliflozīns

Vispārīgs ievads

Ertugliflozīna farmakokinētika veseliem indivīdiem un pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu ir līdzīga.

Lietojot 5 mg ertugliflozīna vienreiz dienā, plazmas vidējās AUC un C

vērtības līdzsvara fāzē bija

attiecīgi 398 ng∙h/ml un 81 ng/ml, bet, lietojot 15 mg ertugliflozīna vienreiz dienā, tās bija attiecīgi

1193 ng∙h/ml un 268 ng/ml. Lietojot ertugliflozīnu vienreiz dienā, līdzsvara fāze tiek sasniegta pēc 4 -

6 dienām. Ertugliflozīna farmakokinētika nav atkarīga no laika, un pēc vairākkārtējas lietošanas tas

uzkrājas plazmā līdz 10–40% apmērā.

Uzsūkšanās

Pēc 5 mg un 15 mg lielas ertugliflozīna devas vienreizējas perorālas lietošanas tukšā dūšā

ertugliflozīna maksimālā koncentrācija plazmā (T

mediāna) tiek sasniegta 1 stundu pēc zāļu devas

lietošanas. Pēc 0,5 mg līdz 300 mg lielu vienreizēju devu lietošanas un pēc 1 mg līdz 100 mg lielu

atkārtotu devu lietošanas ertugliflozīna C

un AUC pieaugums plazmā ir proporcionāls devai.

Ertugliflozīna absolūtā perorālā biopieejamība pēc 15 mg devas lietošanas ir aptuveni 100%.

Lietojot ertugliflozīnu kopā ar treknu un enerģētiski vērtīgu maltīti, ertugliflozīna C

pazeminās par

29%, bet T

paildzinās par 1 stundu, taču AUC salīdzinājumā ar zāļu lietošanu tukšā dūšā nemainās.

Novērotā uztura ietekme uz ertugliflozīna farmakokinētiku netiek uzskatīta par klīniski nozīmīgu, un

ertugliflozīnu drīkst lietot ēdienreižu laikā vai neatkarīgi no tām. 3. fāzes klīniskajos pētījumos

ertugliflozīnu lietoja neatkarīgi no ēdienreizēm.

Ertugliflozīns ir P-glikoproteīna (Pgp) un krūts vēža rezistences proteīna (BCRP; breast cancer

resistance protein) transporta molekulu substrāts.

Izkliede

Ertugliflozīna vidējais izkliedes tilpums pēc intravenozas devas ievadīšanas līdzsvara fāzē ir 86 l.

Ertugliflozīna saistīšanās apjoms ar plazmas olbaltumvielām ir 93,6%, un tas nav atkarīgs no

ertugliflozīna koncentrācijas plazmā. Pacientiem ar nieru vai aknu darbības traucējumiem saistīšanās

pie plazmas olbaltumvielām nav būtiski traucēta. Koncentrācijas asinīs pret koncentrāciju plazmā

attiecība ertugliflozīnam ir 0,66.

Ertugliflozīns nav organisko anjonu transporta molekulu (OAT1, OAT3), organisko katjonu transporta

molekulu (OCT1, OCT2) vai organisko anjonu transporta polipeptīdu (OATP1B1, OATP1B3)

substrāts in vitro.

Biotransformācija

Ertugliflozīna primārais klīrensa mehānisms ir metabolisms. Galvenais ertugliflozīna metabolisma ceļš

ir UGT1A9 un UGT2B7 mediēta O glikuronizācija līdz diviem glikuronīdiem, kas klīniski nozīmīgā

koncentrācijā ir farmakoloģiski neaktīvi. Ertugliflozīna CYP meditētais (oksidatīvais) metabolisms ir

minimāls (12%).

Eliminācija

Vidējais sistēmiskais klīrenss plazmā pēc 100 µg intravenozas devas ievadīšanas bija 11 l/h.

Pamatojoties uz populācijas farmakokinētikas analīzi, tiek lēsts, ka vidējais eliminācijas pusperiods

pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu, kuriem ir normāli nieru darbības rādītāji, ir 17 stundas. Pēc

C]-ertugliflozīna šķīduma perorālas lietošanas veselām pētāmajām personām attiecīgi aptuveni 41%

un 50% no ar zālēm saistītās radioaktivitātes tika eliminēta fēcēs un urīnā. Tikai 1,5% no ievadītās

devas tika izvadīta neizmainīta ertugliflozīna veidā ar urīnu, un 34% tika izvadīti neizmainīta

ertugliflozīna veidā ar fēcēm — iespējams, tas saistīts ar glikuronīda metabolītu izvadīšanu ar žults

starpniecību un tai sekojošu hidrolizēšanos par sākotnējo savienojumu.

Īpašas pacientu grupas

Nieru darbības traucējumi

1. fāzes klīniskās farmakoloģijas pētījumā pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu un viegliem, vidēji

smagiem vai smagiem nieru darbības traucējumiem (nosakot pēc aGFĀ) pēc vienreizējas

ertugliflozīna 15 mg devas lietošanas vidējais ertugliflozīna AUC vērtības pieaugums, salīdzinot ar

pētāmajām personām, kurām bija normāli nieru darbības rādītāji, bija ≤1,7 reizes. Šāds ertugliflozīna

AUC pieaugums nav uzskatāms par klīniski nozīmīgu. Starp dažādu nieru darbības rādītāju grupām

nebija vērojamas klīniski nozīmīgas ertugliflozīna C

vērtības atšķirības. Palielinoties nieru darbības

traucējumu smagumam, samazinājās ar urīnu 24 stundu laikā izvadītais glikozes daudzums (skatīt

4.4. apakšpunktu). Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem nebija ietekmēta ertugliflozīna

saistīšanās ar plazmas olbaltumvielām.

Aknu darbības traucējumi

Vidēji smagi aknu darbības traucējumi (pamatojoties uz Child-Pugh klasifikāciju) neizraisīja

ertugliflozīna kopējās iedarbības pastiprināšanos. Salīdzinot ar pētāmajām personām, kurām bija

normāli aknu darbības rādītāji, ertugliflozīna AUC bija aptuveni par 13% mazāks, bet C

bija

aptuveni par 21% zemāka. Šādu ertugliflozīna kopējās iedarbības samazinājumu neuzskata par klīniski

nozīmīgu. Klīniskas pieredzes ar pacientiem, kuriem, vērtējot pēc Child-Pugh klasifikācijas, ir C

pakāpes (smagi) aknu darbības traucējumi, nav. Pacientiem ar vidēji smagiem aknu darbības

traucējumiem nebija ietekmēta ertugliflozīna saistīšanās ar plazmas olbaltumvielām.

Pediatriskā populācija

Ertugliflozīna klīniskie pētījumi ar pediatriskajiem pacientiem nav veikti.

Vecuma, ķermeņa masas, dzimuma un rases ietekme

Pamatojoties uz populācijas farmakokinētikas analīzi, vecums, ķermeņa masa, dzimums un rase

klīniski nozīmīgi neietekmē ertugliflozīna farmakokinētiku.

Sitagliptīns

Uzsūkšanās

Pēc 100 mg devas perorālas lietošanas veseliem indivīdiem sitagliptīns strauji uzsūcās, un maksimālā

koncentrācija plazmā (T

mediāna) tika konstatēta 1 līdz 4 stundu laikā pēc zāļu lietošanas.

Sitagliptīna vidējā AUC vērtība plazmā bija 8,52

Mh, un C

bija 950 nM. Sitagliptīna absolūtā

biopieejamība ir aptuveni 87%. Tā kā vienlaicīgi uzņemta maltīte ar augstu tauku saturu neietekmēja

sitagliptīna famakokinētiku, Steglujan var lietot ēdienreižu laikā vai neatkarīgi no ēšanas.

Sitagliptīna AUC plazmā palielinājās devai proporcionālā veidā. Proporcionalitāte devai

neapstiprinājās, vērtējot C

un C

24hr

pieaugums bija lielāks par devai proporcionālu, un C

24hr

pieaugums bija mazāks par devai proporcionālu).

Izkliede

Vidējais izkliedes tilpums līdzsvara stāvoklī pēc vienreizējas 100 mg lielas intravenozas sitagliptīna

devas lietošanas veseliem indivīdiem ir aptuveni 198 l. Sitagliptīna daļa, kas atgriezeniski saistās pie

plazmas olbaltumvielām, ir neliela (38%).

Biotransformācija

Sitagliptīns galvenokārt tiek izvadīts neizmainītā veidā ar urīnu, un metabolisms ir mazāk nozīmīgais

ceļš. Neizmainītā veidā ar urīnu izdalās aptuveni 79% sitagliptīna.

Pēc [

C]sitagliptīna devas perorālas lietošanas aptuveni 16% radioaktivitātes izdalījās sitagliptīna

metabolītu veidā. Minimālā daudzumā konstatēti seši metabolīti, un nav paredzams, ka tiem varētu būt

nozīme attiecībā uz sitagliptīnam piemītošo DPP-4 inhibējošo darbību plazmā. In vitro pētījumi

liecināja, ka galvenais par sitagliptīna metabolismu atbildīgais enzīms ir CYP3A4 un ka tā

metabolismā ir iesaistīts arī CYP2C8.

In vitro dati liecināja, ka sitagliptīns nav CYP izoenzīmu CYP3A4, 2C8, 2C9, 2D6, 1A2, 2C19 vai

2B6 inhibitors un nav arī CYP3A4 un CYP1A2 induktors.

Eliminācija

Pēc [

C]sitagliptīna devas perorālas lietošanas veseliem indivīdiem aptuveni 100% no ievadītās

radioaktivitātes tika izvadīti ar fēcēm (13%) vai urīnu (87%) vienas nedēļas laikā pēc zāļu lietošanas.

Šķietamais terminālais t

pēc 100 mg lielas sitagliptīna devas perorālas lietošanas bija aptuveni

12,4 stundas. Lietojot vairākas devas, sitagliptīna uzkrāšanās ir minimāla. Renālais klīrenss bija

aptuveni 350 ml/min.

Sitagliptīna eliminācija notiek galvenokārt caur nierēm un ietver aktīvu sekrēciju nieru kanāliņos.

Sitagliptīns ir cilvēka organisko anjonu transporta proteīna-3 (human organic anion transporter-3,

hOAT-3) substrāts; šis proteīns varētu būt iesaistīts sitagliptīna izvadīšanā caur nierēm. hOAT-3

klīniskais nozīmīgums sitagliptīna transportēšanā nav noskaidrots. Sitagliptīns ir arī P-gp substrāts,

kas var būt iesaistīts arī sitagliptīna izvadīšanas caur nierēm mediēšanā. Tomēr P-gp inhibitors

ciklosporīns nemazināja sitagliptīna renālo klīrensu. Sitagliptīns nav OCT2 vai OAT1, vai peptīdu

transporta proteīna 1/2 (PEPT1/2) substrāts. In vitro sitagliptīns terapeitiski nozīmīgā koncentrācijā

plazmā neinhibēja OAT3 (IC

=160

M) vai p-glikoproteīna (līdz 250

M) mediēto transportu.

Klīniskajā pētījumā sitagliptīns nedaudz ietekmēja digoksīna koncentrāciju plazmā, kas liecina, ka

sitagliptīns varētu būt vājš P-gp inhibitors.

Zāļu mijiedarbība

Mijiedarbības pētījumi ar Steglujan un citām zālēm nav veikti, tomēr šādi pētījumi ir veikti ar

aktīvajām vielām atsevišķi.

Ertugliflozīna vērtēšana in vitro

In vitro pētījumos ertugliflozīns un ertugliflozīna glikuronīdi neinhibēja un neinaktivēja CYP enzīmus

1A2, 2C9, 2C19, 2C8, 2B6, 2D6 un 3A4 un neinducēja CYP enzīmus 1A2, 2B6 un 3A4.

Ertugliflozīns un ertugliflozīna glikuronīdi neinhibēja UGT enzīmus 1A6, 1A9 vai 2B7 aktivitāti in

vitro. Ertugliflozīns bija vājš UGT enzīmu 1A1 un 1A4 inhibitors in vitro augstākās koncentrācijās,

kas nav klīniski nozīmīgi. Ertugliflozīna glikuronīdi šīs izoformas neietekmēja. Kopumā ir maz ticams,

ka ertugliflozīns ietekmēs to vienlaicīgi lietoto zāļu farmakokinētiku, kuru elimināciju nodrošina šie

enzīmi.

Ertugliflozīns vai ertugliflozīna glikuronīdi klīniski nozīmīgā koncentrācijā in vitro būtiski neinhibē P-

gp, OCT2, OAT1 vai OAT3 transporta molekulas vai transporta polipeptīdus OATP1B1 un OATP1B.

Kopumā maz ticams, ka ertugliflozīns varētu ietekmēt vienlaikus lietotu zāļu, kas ir šo transporta

molekulu substrāti, farmakokinētik

Sitagliptīna vērtēšana in vitro

In vitro dati liecina, ka sitagliptīns neinhibē un neinducē CYP450 izoenzīmus. Klīniskos pētījumos

sitagliptīns nozīmīgi neietekmēja metformīna, gliburīda, simvastatīna, rosiglitazona, varfarīna vai

perorālo kontracepcijas līdzekļu farmakokinētiku, in vivo demonstrējot vāju spēju mijiedarboties ar

CYP3A4, CYP2C8, CYP2C9 un OCT substrātiem. Sitagliptīns var būt vājš P-gp inhibitors in vivo.

Transportvielu pētījumi in vitro liecināja, ka sitagliptīns ir P-gp un OAT3 substrāts. OAT3 nodrošinātu

sitagliptīna transportu in vitro inhibēja probenecīds, lai gan tiek uzskatīts, ka klīniski nozīmīgas

mijiedarbības risks ir zems. Vienlaicīga OAT3 inhibitoru lietošana in vivo nav vērtēta.

Iezīmes pacientiem

Sitagliptīna farmakokinētika veseliem indivīdiem un pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu kopumā bija

līdzīga.

Nieru darbības traucējumi

Pacientiem bez nieru darbības traucējumiem, metabolismam, tai skaitā CYP3A4, ir neliela loma

sitagliptīna izvadīšanā. Metabolismam būtiska nozīme sitagliptīna eliminācijā varētu būt smagu nieru

darbības traucējumu vai nieru slimības gala stadijā (NSGS).

Salīdzinot ar veseliem pacientiem, pacientiem ar GFĀ ≥ 45 līdz < 90 ml/min, sitagliptīna AUC plazmā

palielinājās nenozīmīgi. Tā kā tāda palielināšanās nav klīniski nozīmīga, devu pielāgošana šiem

pacientiem nav nepieciešama.

Aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar viegliem līdz vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem (Child-Pugh vērtība

sitagliptīna devas pielāgošana nav nepieciešama. Klīniskās pieredzes par šo zāļu lietošanu pacientiem

ar smagiem aknu darbības traucējumiem (Child-Pugh vērtība >9) nav. Tomēr, tā kā sitagliptīna

izvadīšana galvenokārt notiek caur nierēm, nav paredzams, ka smagi aknu darbības traucējumi varētu

ietekmēt sitagliptīna farmakokinētiku.

Gados vecāki cilvēki

Vecuma dēļ devas pielāgošana nav nepieciešama. Pamatojoties uz 1. un 2. fāzes datu populācijas

farmakokinētikas analīzi, vecumam nebija klīniski nozīmīgas ietekmes uz sitagliptīna farmakokinētiku.

Gados vecākām pētāmajām personām (65 līdz 80 gadi) bija aptuveni par 19% augstāka sitagliptīna

koncentrācija plazmā nekā gados jaunākām pētāmajām personām.

Pediatriskā populācija

Klīniskie pētījumi ar sitagliptīnu pediatriskajiem pacientiem nav veikti.

Citi pacientu raksturlielumi

Devas pielāgošana atkarībā no dzimuma, rases/etniskās piederības vai ķermeņa masas indeksa (ĶMI)

nav nepieciešama. Pamatojoties uz 1. fāzes farmakokinētikas datu kombinēto analīzi un uz 1. un

2. fāzes datu populācijas farmakokinētikas analīzi, šiem raksturlielumiem nebija klīniski nozīmīgas

ietekmes uz sitagliptīna farmakokinētiku.

5.3.

Preklīniskie dati par drošumu

Neklīniskajos standartpētījumos iegūtie dati par farmakoloģisko drošumu, akūtu toksicitāti, atkārtotu

devu toksicitāti, genotoksicitāti un iespējamu kancerogenitāti neliecina par īpašu risku cilvēkam.

Ertugliflozīns

Vispārējā toksicitāte

Atkārtotu devu perorālās toksicitātes pētījumi veikti ar pelēm, žurkām un suņiem attiecīgi līdz 13, 26

un 39 nedēļu garumā. Par nevēlamām uzskatāmas toksicitātes pazīmes parasti novēroja, kad vielas

kopējā iedarbība 77 vai vairāk reižu pārsniedza nesaistītas vielas iedarbību cilvēka organismā (AUC),

ja tiek lietota maksimālā cilvēkiem ieteicamā deva (maximum recommended human dose, MRHD)

15 mg dienā. Lielākoties toksicitāte bija atbilstoša farmakoloģijai un saistīta ar glikozes zudumu ar

urīnu un ietvēra samazinātu dzīvsvaru un tauku daudzumu organismā, pastiprinātu barības uzņemšanu,

caureju, dehidratāciju, samazinātu glikozes daudzumu serumā, citu seruma raksturlielumu

palielināšanos, kas atspoguļoja pastiprinātu olbaltumvielu metabolismu, glikoneoģenēzi un elektrolītu

disbalansu, kā arī ar urīna izvadi saistītas izmaiņas, piemēram, poliūriju, glikozūriju un kalciūriju.

Tikai grauzējiem novērotās ar glikozūriju un/vai kalciūriju saistītās mikroskopiskās izmaiņas ietvēra

nieru kanāliņu dilatāciju, zona glomerulosa hipertrofiju virsnieru dziedzeros (žurkām) un palielinātu

trabekulāro kaulaudu daudzumu (žurkām). Izņemot vemšanu, suņiem nebija konstatējama nevēlama

toksicitāte, kad vielas kopējā iedarbība 379 reizes pārsniedza nesaistītas vielas kopējo iedarbību

(AUC) cilvēka organismā gadījumā, ja tiek lietota MRHD 15 mg dienā.

Kancerogenitāte

Divus gadus ilgā kancerogenitātes pētījumā ar pelēm ertugliflozīnu lietoja ar zondi perorāli devās 5,

15 un 40 mg/kg dienā. Lietojot devas līdz 40 mg/kg dienā (kas, pamatojoties uz AUC, aptuveni 41

reizi pārsniedz nesaistītas vielas iedarbību cilvēka organismā, ja tiek lietota MRHD 15 mg dienā),

netika konstatētas ar ertugliflozīnu saistītas neoplastiskas atrades. Divus gadus ilgā kancerogenitātes

pētījumā ar žurkām ertugliflozīnu lietoja ar zondi perorāli devās 1,5, 5 un 15 mg/kg dienā. Ar

ertugliflozīnu saistītas neoplastiskās atrades ietvēra palielinātu labdabīgas medulāras virsnieru

feohromocitomas sastopamību žurku tēviņiem, kuriem lietoja devu 15 mg/kg dienā. Šī atrade saistīta

ar ogļhidrātu malabsorbciju, kā rezultātā bija izmainīta kalcija homeostāze, un to neuzskatīja par

būtisku, vērtējot risku cilvēkam. Līmenis, pie kāda nenovēro efektu (NOEL; no-observed-effect level),

attiecībā uz neoplāzijām bija 5 mg/kg dienā (kas aptuveni 16 reižu pārsniedz nesaistītas vielas

iedarbību cilvēka organismā, ja lieto MRHD 15 mg dienā).

Mutagenitāte

Ertugliflozīns nebija mutagēns vai klastogēns ar metabolisku aktivizēšanu vai bez tās

mikrobioloģiskās reversās mutācijas, in vitro citoģenētiskajos (cilvēka limfocītu) un in vivo žurku

kodoliņu testos.

Reproduktīvā toksikoloģija

Žurku fertilitātes un embrionālās attīstības pētījumā žurku tēviņiem un mātītēm lietoja ertugliflozīnu

devās 5, 25 un 250 mg/kg dienā. Lietojot devu 250 mg/kg dienā (aptuveni 386 reizes pārsniedz

nesaistītas vielas kopējo iedarbību cilvēka organismā, ja tiek lietota MRHD 15 mg dienā, pamatojoties

uz AUC salīdzinājumu), ietekmi uz fertilitāti nenovēroja. Ertugliflozīnam nebija nevēlama ietekme uz

attīstības rādītājiem žurkām un trušiem, kad vielas iedarbība mātes organismā attiecīgi 239 un

1069 reizes pārsniedza kopējo iedarbību cilvēka organismā, ja tiek lietota maksimālā klīniskā deva

15 mg dienā, pamatojoties uz AUC. Pētījumā ar žurkām lietojot mātei toksisku devu (250 mg/kg

dienā), bija vērojama mazāka augļu dzīvotspēja un lielāka viscerālu patoloģiju sastopamība, kad vielas

kopējā iedarbība mātes organismā 510 reižu pārsniedza to, kādu rada maksimālā klīniskā deva 15 mg

dienā.

Pre- un postnatālās attīstības pētījumā ar žurkām, kurām ertugliflozīnu devā ≥100 mg/kg dienā (kas

aptuveni 239 reizes pārsniedza kopējo iedarbību cilvēka organismā, ja tiek lietota maksimālā klīniskā

deva 15 mg dienā, pamatojoties uz AUC), novēroja samazinātu augšanu un attīstību pēc dzimšanas.

Lietojot devu 250 mg/kg dienā (kas aptuveni 620 reižu pārsniedz MRHD 15 mg dienā, pamatojoties

uz AUC), abu dzimumu dzīvniekiem bija kavēta dzimumbrieduma iestāšanās.

Lietojot ertugliflozīnu jaunām žurkām laika posmā no 21. līdz 90. postnatālajai dienai jeb nieru

attīstības periodā, kas cilvēka gadījumā atbilst otrā grūtniecības trimestra vēlīnai fāzei un trešajam

grūtniecības trimestrim, tika novērots palielināts nieru svars, nieru bļodiņu un kanāliņu dilatācija un

nieru kanāliņu mineralizācija, kad zāļu kopējā iedarbība, pamatojoties uz AUC, 13 reižu pārsniedza to,

kādu rada maksimālā klīniskā deva 15 mg dienā. Kad kopējā iedarbība, pamatojoties uz AUC,

817 reižu pārsniedza to, kādu rada MRHD 15 mg dienā, novēroja ietekmi uz kauliem (samazināts

augšstilba garums, palielināti augšstilba kaula trabekulārie audi), kā arī pubertātes aizkavēšanos. Pēc

1 mēnesi ilga atlabšanas perioda ietekme uz nierēm un kauliem nebija pilnībā izzudusi.

Sitagliptīns

Kad kopējā sistēmiskā iedarbība 58 reizes pārsniedza kopējo iedarbību cilvēka organismā, grauzējiem

novēroja toksisku iedarbību uz nierēm un aknām, savukārt 19 reižu lielāka kopējā iedarbība nekā

cilvēka organismā tika noteikta par līmeni, kādā nenovēro efektu. Kad kopējā iedarbība 67 reizes

pārsniedza klīniskās kopējās iedarbības līmeni, žurkām novēroja priekšzobu patoloģijas; pamatojoties

uz 14 nedēļas ilgu pētījumu ar žurkām, par līmeni, kādā efektu nenovēroja, attiecībā uz šo atradi atzina

58 reizes lielāku kopējo iedarbību. Šo atražu nozīmīgums attiecībā uz cilvēkiem nav zināms. Kad

kopējās iedarbības līmenis aptuveni 23 reizes pārsniedza klīniskās kopējās iedarbības līmenis, suņiem

novēroja pārejošas ar šo zāļu lietošanu saistītas fiziskas pazīmes, no kurām dažas liecināja par

neirotoksicitāti, piemēram, elpošana ar atvērtu muti, siekalošanās, baltu, putainu masu vemšana,

ataksija, trīce, samazināta aktivitāte un/vai izliekta ķermeņa poza. Turklāt, lietojot devas, kuru

rezultātā radusies kopējā sistēmiskā iedarbība aptuveni 23 reizes pārsniedza kopējās iedarbības līmeni

cilvēka organismā, histoloģiski novēroja ļoti nelielu līdz nelielu skeleta muskuļu deģenerāciju. Par

līmeni, kurā efektu nenovēroja, attiecībā uz šīm atradēm atzina tādu kopējo iedarbību, kas 6 reizes

pārsniedza kopējās klīniskās iedarbības līmeni.

Preklīniskajos pētījumos sitagliptīnam nav konstatēta genotoksiska iedarbība. Sitagliptīns nebija

kancerogēns pelēm. Kad kopējā sistēmiskā iedarbība 58 reizes pārsniedza kopējās klīniskās iedarbības

līmeni cilvēka organismā, žurkām bija palielināta aknu adenoma un karcinomu sastopamība. Tā kā

žurkām hepatotoksicitātei pierādīta korelācija ar aknu audzēju indukciju, šāda palielināta aknu audzēju

sastopamība žurkām, iespējams, bija sekundāra hroniskai toksiskai iedarbībai uz aknām, lietojot tādu

lielu devu. Ņemot augsto drošuma robežu (19 reizes pārsniegts līmenis, kādā nenovēro efektu), šādas

ar audzēju veidošanos saistītas izmaiņas neuzskata par nozīmīgām cilvēkiem.

Žurku tēviņiem un mātītēm, kuriem sitagliptīnu lietoja pirms pārošanās un tās laikā, nenovēroja

nevēlamu ietekmi uz fertilitāti.

Ar žurkām veiktā pre- un postnatālās attīstības pētījumā sitagliptīnam nav konstatēta nevēlama

ietekme.

Reproduktīvās toksicitātes pētījumos konstatēta nedaudz palielināta ar šo zāļu lietošanu saistītu augļa

ribu patoloģiju sastopamība (iztrūkstošas, hipoplastiskas vai viļņotas ribas) žurku pēcnācējiem, kuru

vecāki bijuši pakļauti tādai šo zāļu kopējai sistēmiskajai iedarbībai, kas 29 reizes pārsniedza kopējās

iedarbības līmeni cilvēka organismā. Trušiem novēroja toksicitāti mātes organismā, kad kopējā

iedarbība vairāk nekā 29 reizes pārsniedza kopējās iedarbības līmeni cilvēka organismā. Ņemot vērā

augstās drošuma robežas, šīs atrades neliecina par nozīmīgu risku attiecībā uz cilvēka reproduktīvajām

funkcijām. Sitagliptīns laktācijas periodā vērā ņemamā daudzumā nonāk žurku mātīšu pienā (attiecība

starp koncentrāciju pienā un koncentrāciju plazmā: 4:1).

6.

FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1.

Palīgvielu saraksts

Tabletes kodols

Mikrokristāliskā celuloze (E460)

Kalcija hidrogēnfosfāts (bezūdens)

Kroskarmelozes nātrija sāls

Nātrija stearilfumarāts (E487)

Magnija stearāts (E470b)

Tabletes apvalks

Hipromeloze (E464)

Hidroksipropilceluloze (E463)

Titāna dioksīds (E171)

Sarkanais dzelzs oksīds (E172)

Dzeltenais dzelzs oksīds (E172)

Melnais dzelzs oksīds (E172)

Karnauba vasks (E903)

6.2.

Nesaderība

Nav piemērojams.

6.3.

Uzglabāšanas laiks

2 gadi.

6.4.

Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Šīm zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.

6.5.

Iepakojuma veids un saturs

Al/PVH/PA/Al blisteri

Iepakojumi pa 14, 28, 30, 84, 90 un 98 apvalkotajām tabletēm neperforētos blisteros.

Iepakojumi pa 30x1 apvalkotajām tabletēm perforētos dozējamu vienību blisteros.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6.

Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai

Nav īpašu prasību.

7.

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Merck Sharp & Dohme B.V.

Waarderweg 39

2031 BN Haarlem

Nīderlande

8.

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

Steglujan 5 mg/100 mg apvalkotās tabletes

EU/1/18/1266/001

EU/1/18/1266/002

EU/1/18/1266/003

EU/1/18/1266/004

EU/1/18/1266/005

EU/1/18/1266/006

EU/1/18/1266/013

Steglujan 15 mg/100 mg apvalkotās tabletes

EU/1/18/1266/007

EU/1/18/1266/008

EU/1/18/1266/009

EU/1/18/1266/010

EU/1/18/1266/011

EU/1/18/1266/012

EU/1/18/1266/014

9.

REĢISTRĀCIJAS / PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2018. gada 23. marts

10.

TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Eiropas Zāļu aģentūras tīmekļa vietnē

http://www.ema.europa.eu.

30 Churchill Place

Canary Wharf

London E14 5EU

United Kingdom

An agency of the European Union

Telephone

+44 (0)20 3660 6000

Facsimile

+44 (0)20 3660 5555

Send a question via our website

www.ema.europa.eu/contact

© European Medicines Agency, 2018. Reproduction is authorised provided the source is acknowledged.

EMA/65747/2018

EMEA/H/C/004313

Steglujan (ertugliflozīns/sitagliptīns)

Steglujan pārskats un kāpēc tās ir reģistrētas ES

Kas ir Steglujan un kāpēc tās lieto?

Steglujan ir zāles, ko lieto, lai kontrolētu glikozes (cukura) līmeni asinīs pieaugušajiem ar 2. tipa

cukura diabētu. Tās tiek lietotas papildus diētai un fiziskām aktivitātēm šādiem pacientiem:

pacientiem, kuriem tādas zāles diabēta ārstēšanai kā metformīns un/vai sulfonilurīnvielas

atvasinājumi kombinācijā ar ertugliflozīnu vai sitagliptīnu nenodrošina atbilstošu glikozes līmeņa

kontroli;

pacientiem, kuri jau lieto ertugliflozīnu un sitagliptīnu atsevišķu tablešu veidā.

Steglujan satur aktīvās vielas ertugliflozīnu un sitagliptīnu.

Kā lieto Steglujan?

Steglujan ir pieejamas kā tabletes ar 2 dažādiem ertugliflozīna un sitagliptīna stiprumiem

(5 mg/100 mg un 15 mg/100 mg), un tās var iegādāties tikai pret recepti.

Ieteicamā sākumdeva ir viena 5 mg/100 mg tablete vienreiz dienā. Pacientiem, kuriem nepieciešama

stingrāka glikozes līmeņa kontrole, devu var paaugstināt līdz vienai 15 mg/100 mg tabletei vienreiz

dienā.

Papildu informāciju par Steglujan lietošanu skatīt zāļu lietošanas instrukcijā vai jautāt ārstam vai

farmaceitam.

Steglujan darbojas?

Saslimstot ar 2. tipa cukura diabētu, organisms nesintezē pietiekami daudz insulīna, lai kontrolētu

glikozes līmeni asinīs, vai organisms nespēj insulīnu izmantot efektīvi. Tā rezultātā asinīs ir augsts

glikozes līmenis. Abas Steglujan sastāvā esošās vielas iedarbojas atšķirīgi, lai pazeminātu glikozes

līmeni.

Ertugliflozīns glikozes līmeni pazemina, glikozi izvadot ar urīnu. To panāk, nierēs bloķējot proteīnu

(sauktu par SGLT2), kas parasti liek glikozei no nierēm uzsūkties atpakaļ asinīs.

Steglujan (ertugliflozīns/sitagliptīns)

EMA/65747/2018

2. lpp. no 3

Sitagliptīns bloķē inkretīna hormonu sadalīšanos organismā. Šie hormoni stimulē insulīna ražošanu

aizkuņģa dziedzerī. Paildzinot inkretīna hormonu darbību, aizkuņģa dziedzeri stimulē ražot vairāk

insulīna, kad asinīs ir augsts glikozes līmenis. Sitagliptīns arī samazina aknās sintezēto glikozes

daudzumu, palielinot insulīna līmeni un samazinot hormona glikagona līmeni.

Kopā šie procesi pazemina glikozes līmeni asinīs un palīdz kontrolēt 2. tipa cukura diabētu.

Kādi Steglujan ieguvumi atklāti pētījumos?

Trijos pamatpētījumos, kuros piedalījās 1987 pacienti, pierādīja, ka Steglujan efektīvi pazemina

glikozes līmeni asinīs 2. tipa cukura diabēta pacientiem, un to noteica kā HbA1c līmeņa (parametra,

pēc kura var mērīt glikozes līmeni asinīs) pazemināšanos pēc 6 mēnešus ilgas ārstēšanas. Pētījumu

sākumā pacientu HbA1c līmenis bija augstāks par 7,0 %. Turklāt rezultāti liecina, ka ārstēšana ar

Steglujan bija saistīta arī ar labvēlīgu ķermeņa masas samazināšanos.

Pirmajā pētījumā, piedaloties pacientiem, kuri lieto metformīnu, salīdzināja ertugliflozīna un sitagliptīna

kombinācijas vai atsevišķa ertugliflozīna vai sitagliptīna pievienošanu terapijai. Ārstēšana ar

ertugliflozīna un sitagliptīna kombināciju pazemināja HbA1c līmeni par 1,5 procentpunktu

salīdzinājumā ar samazinājumu par 1,1 procentpunktu, lietojot ertugliflozīnu un sitagliptīnu atsevišķi.

Otrajā pētījumā konstatēja, ka ertugliflozīna pievienošana sitagliptīna un metformīna kombinācijai bija

efektīvāka nekā placebo (zāļu imitācijas) pievienošana. HbA1c līmenis samazinājās par 0,8 līdz

0,9 punktiem salīdzinājumā ar samazinājumu par 0,1 punktu, pievienojot placebo.

Trešajā pētījumā salīdzināja Steglujan ar placebo pacientiem, kuri nelietoja nekādas citas zāles diabēta

ārstēšanai un kuriem diēta un fiziskas aktivitātes nenodrošināja pietiekamu glikozes līmeņa kontroli.

Šajā pētījumā konstatēja, ka Steglujan pievienošana diētai un fiziskām aktivitātēm ir daudz efektīvāka

par placebo pievienošanu, un ar ertugliflozīna un sitagliptīna kombināciju HbA1c līmenis samazinājās

par 1,6 līdz 1,7 punktiem salīdzinājumā ar samazinājumu par 0,4 punktiem, pievienojot placebo.

Kāds risks pastāv, lietojot Steglujan?

Visbiežākās Steglujan blakusparādības (kas var rasties vairāk nekā 1 no 10 cilvēkiem) ir maksts sēnīšu

infekcijas un citas sieviešu reproduktīvās sistēmas infekcijas.

Pilnu visu blakusparādību un ierobežojumu sarakstu, lietojot Steglujan, skatīt zāļu lietošanas

instrukcijā.

Kāpēc Steglujan ir reģistrētas ES?

Tika pierādīts, ka Steglujan efektīvi kontrolē glikozes līmeni asinīs. Ārstēšana ar Steglujan arī izraisīja

ķermeņa masas samazināšanos, kas cukura diabēta pacientiem uzskatāms par ieguvumu. Pacientiem

ar nieru darbības traucējumiem bija mazāk ieguvumu no Steglujan lietošanas. Uzskatīja, ka šo zāļu

drošums atbilst citām tās pašas grupas zālēm.

Eiropas Zāļu aģentūra nolēma, ka ieguvums, lietojot Steglujan, pārsniedz šo zāļu radīto risku, un zāles

var reģistrēt lietošanai ES.

Kas tiek darīts, lai garantētu drošu un efektīvu Steglujan lietošanu?

Zāļu aprakstā un lietošanas instrukcijā tika ietverti ieteikumi un piesardzības pasākumi, kas jāievēro

veselības aprūpes speciālistiem un pacientiem, lai garantētu drošu un efektīvu Steglujan lietošanu.

Steglujan (ertugliflozīns/sitagliptīns)

EMA/65747/2018

3. lpp. no 3

Tāpat kā par visām zālēm, dati par Steglujan lietošanu tiek pastāvīgi uzraudzīti. Ziņotās, ar Steglujan

lietošanu saistītās blakusparādības tiek rūpīgi izvērtētas, un tiek veikti visi pacientu aizsardzībai

nepieciešami pasākumi.

Cita informācija par Steglujan

Sīkāka informācija par Steglujan ir atrodama aģentūras tīmekļa vietnē: ema.europa.eu/Find

medicine/Human medicines/European public assessment reports.

Līdzīgi produkti

Meklēt brīdinājumus, kas saistīti ar šo produktu

Skatīt dokumentu vēsturi

Kopīgojiet šo informāciju