Doxorubicin-Teva 10 mg pulveris injekciju šķīduma pagatavošanai

Latvija - latviešu - Zāļu valsts aģentūra

Nopērc to tagad

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija (PIL)

04-01-2018

Produkta apraksts Produkta apraksts (SPC)

04-01-2018

Aktīvā sastāvdaļa:
Doksorubicīna hidrohlorīds
Pieejams no:
Teva Pharma B.V., Netherlands
ATĶ kods:
L01DB01
SNN (starptautisko nepatentēto nosaukumu):
Doxorubicini hydrochloridum
Deva:
10 mg
Zāļu forma:
Pulveris injekciju šķīduma pagatavošanai
Receptes veids:
Pr.
Ražojis:
Pharmachemie B.V., Netherlands
Produktu pārskats:
Lietošana bērniem: Ir apstiprināta
Autorizācija statuss:
Uz neierobežotu laiku
Autorizācija numurs:
99-0773

SASKAŅOTS ZVA 04-01-2018

Lietošanas instrukcija: informācija lietotājam

Doxorubicin-Teva 10 mg pulveris injekciju šķīduma pagatavošanai

Doxorubicin-Teva 50 mg pulveris injekciju šķīduma pagatavošanai

Doxorubicini hydrochloridum

Pirms zāļu lietošanas uzmanīgi izlasiet visu instrukciju.

Saglabājiet šo instrukciju! Iespējams, ka vēlāk to vajadzēs pārlasīt.

Ja Jums rodas jebkādi jautājumi, vaicājiet ārstam vai farmaceitam.

Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī

uz iespējamām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Skatīt 4. punktu.

Šajā instrukcijā varat uzzināt:

Kas ir Doxorubicin-Teva un kādam nolūkam to lieto

Kas Jums jāzina pirms Doxorubicin-Teva lietošanas

Kā lietot Doxorubicin-Teva

Iespējamās blakusparādības

Kā uzglabāt Doxorubicin-Teva

Iepakojuma saturs un cita informācija

1.

Kas ir Doxorubicin-Teva un kādam nolūkam to lieto

Doxorubicin-Teva pieder zāļu grupai, ko sauc par citostatiskiem līdzekļiem un kurus izmanto audzēju

ārstēšanā. Tas iedarbojas uz audzēja šūnām, palēninot vai apstādinot to augšanu, kā arī palielina

iespējamību, ka šīs šūnas ies bojā.

Doksorubicīnu lieto asins šūnu vēžu ārstēšanā (akūtu leikožu, Hodžkina un ne-Hodžkina limfomu),

Vilmsa audzēja, neiroblastomu, mīksto audu un kaulaudu vēža ārstēšanā, krūts vēža, olnīcu vēža,

urīnpūšļa vēža, vairogdziedzera vēža, plaušu vēža un kuņģa vēža ārstēšanā.

2.

Kas Jums jāzina pirms Doxorubicin-Teva lietošanas

Nelietojiet Doxorubicin-Teva šādos gadījumos:

ja Jums ir alerģija pret doksorubicīnu, līdzīgām zālēm (sauktām par antraciklīniem, skatīt tālāk

tekstā) vai kādu citu (6. punktā minēto) šo zāļu sastāvdaļu;

ja Jums ir mazs asinsšūnu skaits iepriekšējas pretvēža zāļu lietošanas vai staru terapijas rezultātā.

Jūsu ārsts to pārbaudīs;

ja Jums ir bijušas vai pašlaik ir sirds problēmas;

ja Jums ir smagas pakāpes sirds mazspēja, nesen pārciests miokarda infarkts, smaga aritmija;

ja Jūs iepriekš esat ārstēts ar lielām devām citu pretvēža zāļu, tajā skaitā doksorubicīna,

daunorubicīna un/vai citu antraciklīnu (zāļu, kas pieder tai pašai zāļu grupai, kurai Doksorubicin-

Teva) vai antracēndionu;

ja Jums ir smagi aknu funkcijas traucējumi.

Intravezikāli (tieši urīnpūslī) Doxorubicin-Teva nedrīkst ievadīt:

ja Jums ir sašaurinājums urīnizvadkanālā un ārstam ir problēmas ievadīt katetru (caurulīti) Jūsu

urīnpūslī,

ja Jums ir urīnceļu infekcija vai urīnpūšļa iekaisums,

ja Jums ir hematūrija.

Brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Pirms Doxorubicin-Teva lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu:

SASKAŅOTS ZVA 04-01-2018

ja Jūs esat vecāks par 70 gadiem vai jaunāks par 15 gadiem vai arī Jums jau ir sirds slimība, jo

Jums ir lielāks sirds blakusparādību risks. Jūsu sirds funkcija tiks pārbaudīta pirms un pēc

doksorubicīna terapijas;

ja Jūs iepriekš esat ārstēts ar pretvēža līdzekļiem (piemēram, citiem antraciklīniem,

ciklofosfamīdu, mitomicīnu C vai dakarbazīnu) vai ja Jūs esat saņēmis staru terapiju, jo nopietnu

sirds blakusparādību risks ir lielāks pat pie mazākām devām. Pastāstiet to ārstam, jo tas jāņem

vērā, nosakot Jums paredzēto kopējo doksorubicīna devu;

ja Jums ir aknu slimība. Tā var pastiprināt blakusparādības. Aknu funkcija tiks regulāri kontrolēta

un nepieciešamības gadījumā deva tiks koriģēta;

jāseko urīnskābes daudzumam asinīs. Jūsu ārsts to kontrolēs;

ja Jūs plānojat grūtniecību. Gan sievietēm, gan vīriešiem jālieto efektīva kontracepcija terapijas

laikā un 6 mēnešus pēc terapijas. Vīriešiem tiek ieteikts pirms terapijas noskaidrot iespēju

uzglabāt spermu sasaldētā veidā;

ja Jums ir durstoša vai dedzinoša sajūta ievadīšanas vietā. Tas var norādīt, ka doksorubicīns

nokļūst ārpus asinsvada. Brīdiniet ārstu par to;

jāseko, lai izteikti nesamazinās asins šūnu skaits. Jūsu ārsts regulāri to kontrolēs. Doksorubicīns

var ietekmēt kaulu smadzenes. Tā ietekmē samazinās balto asinsšūnu skaits asinīs (leikopēnija),

un Jūs varat kļūt uzņēmīgāks pret infekcijām. Vieglāk var rasties asiņošanas (trombocitopēnija).

Šīs blakusparādības ir īslaicīgas. Balto asinsšūnu samazināšanās visvairāk izteikta 10-14 dienas

pēc lietošanas un parasti to skaits atgriežas normā 21 dienu pēc lietošanas;

ja Jūs esat saņēmis vai saņemat staru terapiju krūšu rajonā;

slikta dūša, vemšana un gļotādu iekaisums (mukozīts) bieži vien ir ļoti smagi izteikti un tie

atbilstoši jāārstē.

Citas zāles un Doxorubicin-Teva

Pastāstiet ārstam vai farmaceitam par visām zālēm, kuras lietojat pēdējā laikā, esat lietojis vai varētu

lietot.

Uzmanību: tālākās piezīmes var attiekties uz nesenu zāļu lietošanu vai to lietošanu tuvākā laikā.

Šajā punktā minētās zāles Jums var būt zināmas ar citu nosaukumu, bieži vien zīmola nosaukumu.

Šajā punktā ir minētas tikai zāļu aktīvās vielas, un nevis zīmolu nosaukumi! Tāpēc vienmēr rūpīgi

izlasiet uz iepakojuma vai lietošanas instrukcijā, kādu aktīvo vielu satur zāles, ko Jūs lietojat.

Mijiedarbība nozīmē, ka zāles, ko lieto kopā, var savstarpēji ietekmēt to iedarbību un/vai

blakusparādības. Mijiedarbība var rasties vienlaicīgi lietojot šīs zāles un:

agrāk vai vienlaicīgi lietotas citas doksorubicīnam līdzīgas zāles (tā sauktos antraciklīnus

(piemēram, pretvēža zāles mitomicīnu-C, dakarbazīnu, daktinomicīnu)), citas zāles, kas var

ietekmēt sirdi (piemēram, pretvēža zāles paklitakselu) un, iespējams, ciklofosfamīdu; kaitīgā

ietekme uz sirdi var pastiprināties. Šādos gadījumos nepieciešama pastiprināta sirdsdarbības

kontrole;

trastuzumabu (zāles krūts vēža ārstēšanai), lietojot to vienlaicīgi vai pēc doksorubicīna terapijas;

kaitīgā ietekme uz sirdi var palielināties;

iepriekšēja vai vienlaicīga ārstēšana ar citām zālēm, kas ietekmē kaulu smadzenes (piemēram,

citiem pretvēža līdzekļiem, sulfonamīdiem, hloramfenikolu, fenitoīnu, amidopirīna

atvasinājumiem, zālēm pret noteiktu vīrusu); var būt traucēta asins šūnu veidošanās;

doksorubicīns var pastiprināt staru terapijas iedarbību un pat kādu laiku pēc apstarošanas, tas var

izraisīt nopietnas blakusparādības apstarotajā zonā;

rifampicīnu (zāles, ko lieto tuberkulozes ārstēšanai) un barbiturātus (zāles, ko lieto bezmiega vai

epilepsijas ārstēšanai); šīs zāles var palielināt doksorubicīna saturu asinīs, kā rezultātā

doksorubicīna iedarbība var samazināties;

cimetidīnu (zāles kuņģa čūlas ārstēšanai); doksorubicīna saturs asinīs var palielināties, kā rezultātā

blakusparādības var pastiprināties;

ciklosporīnu (zāles, kas nomāc imūno sistēmu); abu zāļu daudzums asinīs var palielināties, kā

rezultātā doksorubicīna ietekme uz asinsradi var būt stiprāk izteikta un ilgstošāka;

fenitoīnu (zāles, ko lieto epilepsijas ārstēšanā); fenitoīna saturs asinīs samazinās;

digoksīnu (zālēm, ko lieto pavājinātas sirds funkcijas ārstēšanai); iedarbība var samazināties;

nonāvētām un dzīvām vīrusu vakcīnām; vakcīnas blakusparādības var pastiprināties.

SASKAŅOTS ZVA 04-01-2018

Grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Doksorubicīnu grūtniecības laikā drīkst lietot tikai gadījumos, kad ārsts uzskata, ka tas ir absolūti

nepieciešams, jo iespējama nelabvēlīga ietekme uz augli.

Sievietēm, kuras jau agrāk ārstētas ar doksorubicīnu, grūtniecības laikā var rasties ar sirdsdarbību

saistītas blakusparādības.

Sievietes reproduktīvā vecumā

Sievietēm vajadzētu izvairīties no grūtniecības iestāšanās terapijas laikā un 6 mēnešus pēc terapijas.

Reproduktīvā vecuma sievietēm jālieto efektīva kontracepcijas metode, kamēr viņas vai viņu partneris

saņem doksorubicīnu (un līdz pat 6 mēnešiem pēc terapijas pārtraukšanas).

Barošana ar krūti

Doksorubicīns izdalās mātes pienā. Tāpēc zāles nedrīkst lietot barošanas ar krūti laikā.

Pirms jebkuru zāļu lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.

Transportlīdzekļu vadīšana un mehānismu apkalpošana

Zāles var nelabvēlīgi ietekmēt spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus.

Doxorubicin-Teva satur laktozi

Ja ārsts ir teicis, ka Jums ir kāda cukura nepanesība, pirms lietojat šīs zāles, konsultējieties ar ārstu.

3.

Kā lietot Doxorubicin-Teva

Doxorubicin-Teva jālieto tikai ārsta uzraudzībā, kurš specializējies šajā terapijas veidā.

Doxorubicin-Teva ir paredzēts intravenozai un intravezikālai lietošanai.

Intravenoza lietošana

Tā kā zāles stipri kairina audus, jāuzmanās no zāļu nokļūšanas audos ap asinsvadu. Nekavējoties

informējiet personālu, ja rodas durstīšanas vai dedzinoša sajūta ievadīšanas rajonā. Šīs pazīmes liecina

par zāļu nokļūšanu audos ārpus asinsvada, bet to var arī nebūt. Zālēm nokļūstot audos ap asinsvadu,

zāļu ievadīšanu nepieciešams nekavējoties pārtraukt un atsākt citā vēnā.

Devu nosaka atkarībā no Jūsu vispārējā veselības stāvokļa un iespējams iepriekšējās terapijas, ņemot

vērā Jūsu garumu un ķermeņa masu. Deva tiek izteikta miligramos uz ķermeņa virsmas laukuma

kvadrātmetru.

Parastā ieteicamā deva ir 60-75 mg/m² ķermeņa virsmas laukuma. Šī deva tiek ievadīta vēnā vienas

devas veidā. To atkārto ik pēc 21 dienas.

Dažos gadījumos (piemēram, ja esat gados vecāks cilvēks, ja Jums ir pavājināta aknu funkcija,

iepriekš esat saņēmis staru terapiju vai ārstēšanu ar citiem pretvēža līdzekļiem, slimība skārusi kaulu

smadzenes) ārsts samazinās šo devu.

Iespējamas arī citas zāļu ievadīšanas shēmas, piemēram, 20 mg/m

, ievadot vienu reizi nedēļā vai 30

mg/m

, ievadot 3 dienas pēc kārtas ik pēc 4 nedēļām. Zāļu ievadīšanas režīmu noteiks ārsts.

Parasti ārstēšanas kursa kopējai devai nevajadzētu pārsniegt 550 mg/m

. Ja iepriekš esat saņēmis staru

terapiju videnes rajonā vai ārstēšanu ar citiem pretvēža līdzekļiem (piem., ciklofosfamīdu), kopējā

ārstēšanas kursa deva nepārsniegs 400 mg/m

Bērniem devas parasti ir zemākas. To noteiks ārsts.

SASKAŅOTS ZVA 04-01-2018

Pirms doksorubicīna terapijas, tās laikā un pēc tās Jūsu ārsts kontrolēs Jūsu asins analīzes, aknu

funkcijas rādītājus, urīnskābes līmeni un sekos sirds funkcijai. S

irds darbības traucējumi var

rasties pie lielām doksorubicīna devām. Šie traucējumi var nebūt atklājami

vairāku nedēļu garumā, tādēļ nepieciešams veikt regulāras pārbaudes.

Intravezikāla ievadīšana (tieši urīnpūslī)

Instilācijām ieteicamas 30–50 mg lielas devas, kas šķīdinātas 25–50 mililitros fizioloģiskā šķīduma. Ja

rodas lokāla toksiska reakcija (ķīmisks urīnpūšļa iekaisums), instilācijas deva jāatšķaida 50–100

mililitros fizioloģiskā šķīduma. Intervāli starp devām var būt no 1 nedēļas līdz 1 mēnesim.

Doksorubicīnu ievada, izmantojot katetru, un urīnpūslī tam jāatrodas 1−2 stundas. Instilācijas laikā

Jums būs periodiski jāgrozās, tādējādi nodrošinot urīnpūšļa gļotādas maksimālu kontaktu ar ievadīto

šķīdumu. Lai izvairītos no šķīduma atšķaidīšanās ar urīnu, Jums ieteiks 12 stundas pirms instilācijas

nelietot nekādu šķidrumu. Pēc instilācijas Jums ieteiks iztukšot urīnpūsli.

Ja Jūs novērojat, ka Doxorubicin-Teva iedarbība ir par stipru vai par vāju, konsultējieties ar ārstu

vai farmaceitu.

Ja esat lietojis Doxorubicin-Teva vairāk nekā noteikts

Tā kā šīs zāles ievada medicīnas personāls, pārdozēšanas risks ir maz ticams. Nekavējoties sazinieties

ar ārstu, ja Jums ir aizdomas, ka Doxorubicin-Teva ir ievadīts par daudz.

Ja esat aizmirsis lietot Doxorubicin-Teva

Tā kā šīs zāles ievada medicīnas darbinieks, iespēja aizmirst devas lietošanu ir maz ticama.

Neskaidrību gadījumā vaicājiet ārstam.

Ja pārtraucat lietot Doxorubicin-Teva

Konsultējieties ar ārstu.

Ja Jums ir kādi jautājumi par šo zāļu lietošanu, jautājiet ārstam vai farmaceitam.

4.

Iespējamās blakusparādības

Tāpat kā visas zāles, Doxorubicin-Teva var izraisīt blakusparādības, kaut arī ne visiem tās

izpaužas.

Blakusparādību rašanās biežums definēts atbilstoši šādam iedalījumam:

Ļoti bieži (rodas vairāk nekā 1 no 10 lietotājiem)

Bieži (rodas vairāk nekā 1 no 100, bet mazāk nekā 1 no 10 lietotājiem)

Retāk (rodas vairāk nekā 1 no 1000, bet mazāk nekā 1 no 100 lietotājiem)

Reti (rodas vairāk nekā 1 no 10 000, bet mazāk nekā 1 no 1 000 lietotājiem)

Ļoti reti (rodas mazāk nekā 1 no 10 000 lietotāju)

Nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem)

Infekcijas un infestācijas

Infekcijas, asins saindēšanās (sepse)

Labdabīgi, ļaundabīgi un neprecizēti audzēji (ieskaitot cistas un polipus)

Dažu pretvēža zāļu vienlaicīgas lietošanas rezultātā var rasties dažas asins vēža formas (piemēram,

sekundāra akūta leikoze). Šīs dažas asins vēža formas var novērot tikai pēc 1-3 gadiem. Ir novēroti arī

citi sekundāri jaunveidojumi.

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Kaulu smadzeņu nomākums izpaužas kā izmaiņas asins sastāvā, kas nozīmē, ka tiek ražotas mazāk

jaunu asinsšūnu (kā rezultātā novēro balto asinsšūnu, sarkano asinsšūnu, asins plātnīšu skaita

samazināšanos) un kas saistīta ar paaugstinātu uzņēmību pret infekcijām (samazinātā balto asinsšūnu

SASKAŅOTS ZVA 04-01-2018

skaita [leikopēnijas] dēļ), zilumu veidošanos, tieksmi uz asiņošanu (samazinātā asins plātnīšu skaita

[trombocitopēnijas] dēļ) un anēmiju. Visizteiktākās izmaiņas vērojamas 10-14 dienas pēc terapijas un

parasti 21. dienā asins rādītāji ir atgriezušies normā. Jums regulāri tiks veikta asinsanalīze.

Imūnās sistēmas traucējumi

Retāk

Paaugstinātas jutības reakcijas (piemēram, drudzis, nātrene (ādas izsitumi), nieze, angioedēma un

anafilakse)

Ļoti reti

Smagas alerģiskas reakcijas pēc intravezikālas ievadīšanas (tieši urīnpūslī)

Vielmaiņas un uztures traucējumi

Ļoti reti

Paaugstināts urīnskābes daudzums asinīs

Acu bojājumi

Reti

Konjunktivīts (acs gļotādas iekaisums), keratīts (radzenes iekaisums), pastiprināta asarošana

Sirds funkcijas traucējumi

Ļoti bieži

Kardiomiopātija (sirds muskuļa slimība)

Retāk

Kardiotoksicitāte (kaitīga ietekme uz sirdi), kas var izpausties kā aritmija vai izmaiņas

elektrokardiogrammā

Ļoti reti

Akūta kreisā kambara mazspēja, impulsu pārvades traucējumi sirdī (atrioventrikulāra blokāde, kūlīša

zara blokāde), sastrēguma sirds mazspēja (pavājinātas sirds funkcijas rezultātā radies asiņu

sastrēgums), perikardīts (sirds apvalka iekaisums), perikardīta-miokardīta sindroms

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Ļoti bieži

Tromboflebīts (vēnas iekaisums ar tromba veidošanos, kas bieži jūtams, kā sāpīgs ciets veidojums ar

ādas apsārtumu virs tā), karstuma viļņi

Ļoti reti

Trombembolija

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Ļoti bieži

Gremošanas traucējumi, slikta dūša, vemšana, caureja

Bieži

Gļotādu iekaisums (mutes gļotādas vai barības vada gļotādas)

Retāk

Kuņģa-zarnu trakta asiņošana, kolīts (resnās zarnas iekaisums)

Reti

Resnās zarnas nekroze ar masīvu asiņošanu un smagām infekcijām (kombinācijā ar citarabīnu)

Ļoti reti

Sāpes vēderā

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi

Nav zināms

Paaugstināts aknu enzīmu līmenis (pārejoši), aknu toksiska reakcija (dažreiz progresējoša līdz cirozei)

Ādas un zemādas audu bojājumi

Ļoti bieži

SASKAŅOTS ZVA 04-01-2018

Atgriezeniska alopēcija (matu izkrišana); normāla matu augšana atjaunojas 2-3 mēnešu laikā pēc

doksorubicīna terapijas beigām.

Reti

Oniholīze (nagu bojājums) un citas nagu izmaiņas, piemēram, hiperpigmentācija vai pigmentētas

joslas uz nagiem)

Nav zināms

Sejas piesarkums

Doksorubicīns izmaina un pastiprina normālu audu reakciju uz starojumu. Tāpat doksorubicīnu lietojot

kādu laiku pēc apstarošanas, var rasties vēlīnas reakcijas.

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Ļoti bieži

Urīna iekrāsošanās sarkanā krāsā

Nav zināms

Dizūrija (sāpīga urinācija), akūta nieru mazspēja

Intravezikālas lietošanas gadījumā (ievadot tieši urīnpūslī) var rasties šādas blakusparādības:

hematūrija (asins piejaukums urīnam), urīnpūšļa un urīnizvadkanāla kairinājums, strangūrija (sāpīga

un apgrūtināta urinēšana) un polaksiūrija (bieža urinēšana).

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

Nav zināms

Amenoreja (menstruāciju iztrūkums), azoospermija (spermatozoīdu trūkums spermā)

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Var rasties apsārtušas svītras pa vēnu gaitu, fleboskleroze (vēnas sieniņas sabiezēšana), it īpaši ja

doksorubicīns tiek ievadīts mazā vēnā vai atkārtoti vienā vēnā. Doksorubicīnam nokļūstot ārpus vēnas

apkārtējos audos (ekstravazācija), var rasties smagas lokālas reakcijas, piemēram, smaga lokāla audu

nekroze (audu atmiršana), celulīts (zemādas saistaudu iekaisums), pūslīšu veidošanās, tromboflebīts

(vēnas iekaisums ar tromba veidošanos, kas bieži jūtams kā sāpīgs ciets veidojums ar ādas apsārtumu

virs tā), limfangīts (limfvada iekaisums) vai sāpīga indurācija (audu sabiezējums).

Ziņošana par blakusparādībām

Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz

iespējamajām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Jūs varat ziņot par blakusparādībām

arī tieši Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv

Ziņojot par blakusparādībām, Jūs varat palīdzēt nodrošināt daudz plašāku informāciju par šo zāļu

drošumu.

5.

Kā uzglabāt Doxorubicin-Teva

Uzglabāt temperatūrā līdz 25°C.

Uzglabāt cieši noslēgtā iepakojumā, lai pasargātu no gaismas.

Uzglabāt bērniem neredzamā un nepieejamā vietā.

Nelietot šīs zāles pēc derīguma termiņa beigām, kas norādīts uz kastītes un flakona pēc ”EXP”.

Derīguma termiņš attiecas uz norādītā mēneša pēdējo dienu.

Neizmetiet zāles kanalizācijā vai sadzīves atkritumos. Vaicājiet farmaceitam, kā izmest zāles, kuras

vairs nelietojat. Šie pasākumi palīdzēs aizsargāt apkārtējo vidi.

SASKAŅOTS ZVA 04-01-2018

6.

Iepakojuma saturs un cita informācija

Ko Doxorubicin-Teva satur

Aktīvā viela ir doksorubicīna hidrohlorīds – 10 mg vai 50 mg pulvera vienā flakonā.

Citas sastāvdaļas ir laktozes monohidrāts.

Doxorubicin-Teva ārējais izskats un iepakojums

Bezkrāsains, 1. klases stikla flakons ar brombutila gumijas aizbāzni un alumīnija aizvākojumu, kas

pārklāts ar krāsainu polipropilēna pārklājumu.

Iepakojumā 1 vai 10 flakoni ar 10 mg pulvera injekciju šķīduma pagatavošanai katrā flakonā.

Iepakojumā 1, 10 vai 36 flakoni ar 50 mg pulvera injekciju šķīduma pagatavošanai katrā flakonā.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

Reģistrācijas apliecības īpašnieks

Teva Pharma B.V.

Swensweg 5

2031GA Haarlem

Nīderlande

Ražotājs

Pharmachemie B.V.

P.O.Box 552

Swensweg 5

2003 RN Haarlem

Nīderlande

Šī lietošanas instrukcija pēdējo reizi pārskatīta 11/2017

Tālāk sniegtā informācija paredzēta tikai medicīnas vai veselības aprūpes speciālistiem:

LIETOŠANAS DROŠĪBAS IETEIKUMI DOXORUBICIN-TEVA ŠĶĪDUMA

PAGATAVOŠANAI INJEKCIJĀM

__________________________________________________________________________

LIETOŠANAS DROŠĪBAS IETEIKUMI

Infūzijas šķīdums jāpagatavo apmācītam personālam aseptiskos apstākļos.

Grūtniecēm jāizvairās no saskares ar pretvēža līdzekļiem.

Ar zālēm jārīkojas īpaši iekārtotās vietās, ideālā variantā – vertikālu plākšņu

velkmes kabīnē (II klases bioloģiskās drošības kabīnē), un darba virsma jāpārklāj

ar vienreizējas lietošanas absorbējošu papīru ar plastikāta pamatni.

Personālam, darbojoties ar Doxorubicin-Teva, nepieciešams valkāt gumijas cimdus, aizsargbrilles,

vienreizējās lietošanas uzsvārci un masku.

Ja šķīdums nejauši nokļuvis uz ādas, skartais ādas rajons rūpīgi jānomazgā ar ziepēm un ūdeni. Ja

šķīdums nejauši nokļuvis acīs, nekavējoties jāveic skalošana.

SASKAŅOTS ZVA 04-01-2018

Visām šļircēm un infūziju sistēmām jāizmanto Luera-Loka aprīkojums. Iespējamo

aerosola veidošanos var samazināt, izmantojot liela diametra adatas un adatas ar

atveri.

Visi neizlietotie materiāli, adatas, šļirces, flakoni un citi priekšmeti, kas ir bijuši

saskarē ar zālēm, jāatdala atsevišķi, jāievieto dubultos, cieši slēgtos polietilēna

maisos un jāsadedzina 1000

C vai augstākā temperatūrā. Līdzīgi jārīkojas ar

ekskrētiem.

Šķidros atkritumus var aizskalot ar lielu daudzumu ūdens.

Doxorubicin-Teva nesatur konservantus un tāpēc ir piemērots tikai vienreizējai lietošanai. Neizlietotās

zāles jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

ZĀĻU SAGATAVOŠANA INTRAVENOZAI LIETOŠANAI

Doxorubicin-Teva var izšķīdināt 0,9% nātrija hlorīda šķīdumā injekcijām vai sterilā ūdenī injekcijām

un ievadīt intravenozi. Šķīduma koncentrācijai jābūt 2 mg/ml.

Šķīdumu jāpagatavo tieši pirms lietošanas. Iegūtais šķīdums ir stabils 24 stundas, uzglabājot

temperatūrā (15°C – 25°C), tumšā vietā vai 48 stundas – uzglabājot ledusskapī (2

C – 8

Parenterāli lietojami zāļu preparāti pirms ievadīšanas jāpārbauda vizuāli, vai tajos

nav vielas daļiņu vai krāsas pārmaiņu, ja to atļauj šķīduma un trauka veids.

Doxorubicin-Teva ir paredzēts intravenozai ievadīšanai. Zāles ieteicams lēni

ievadīt infūzijas sistēmas caurulītē, kurā brīvi plūst 0,9% nātrija hlorīda šķīdums

injekcijām vai 5% glikozes šķīdums injekcijām, priekšroku dodot tauriņveida

adatai, kas ievadīta lielā vēnā.

Ja iespējams, jāizvairās izmantot vēnas, kas atrodas virs locītavām vai

ekstremitātēs ar traucētu venozo vai limfas atteci. Ievadīšanas ātrums atkarīgs

no vēnas lokalizācijas un no injicētās devas, tomēr tas nedrīkst būt mazāks par 3-

5 minūtēm. Tā kā zāles ļoti stipri kairina audus, jāievēro sevišķa piesardzība, lai

izvairītos no ekstravazācijas. Ekstravazācija var norisēt ar vai bez durstīšanas vai

dedzināšanas sajūtas, un tā var rasties pat tad, ja ir labi vērojama asins

atplūšana, veicot aspirāciju ar infūzijas adatu. Ja rodas ekstravazācijas pazīmes

vai simptomi, zāļu ievadīšana nekavējoties jāpārtrauc un jāatsāk citā vietā. Ja

rodas subkutāna ekstravazācija vai aizdomas par to, doksorubicīna ievadīšana

nekavējoties jāpārtrauc un nekavējoties jāsāk atbilstoša ārstēšana.

ZĀĻU SAGATAVOŠANA INTRAVEZIKĀLAI LIETOŠANAI

Doksorubicīnu ievada intravezikāli virspusēju urīnpūšļa audzēju ārstēšanai vai recidīva profilaksei pēc

audzēja transuretrālas rezekcijas. Intravezikāla ievadīšana nav piemērota pacientiem ar invazīviem

audzējiem, kas penetrējuši urīnpūšļa sienu. Instilācijām ieteicams izmantot 30–50 mg lielas devas, kas

šķīdinātas 25–50 mililitros fizioloģiskā šķīduma. Ja rodas lokāla toksiska reakcija (ķīmisks cistīts),

instilācijas deva jāatšķaida 50–100 mililitros fizioloģiskā šķīduma. Intervāli starp devām var būt no

1 nedēļas līdz 1 mēnesim.

Doksorubicīns jāievada, izmantojot katetru, un urīnpūslī tam jāatrodas 1−2 stundas. Instilācijas laikā

pacientam periodiski jāgrozās, tādējādi nodrošinot urīnpūšļa gļotādas maksimālu kontaktu ar ievadīto

šķīdumu. Lai izvairītos no šķīduma atšķaidīšanās ar urīnu, pacientam jānorāda 12 stundas pirms

instilācijas nelietot nekādu šķidrumu. Pēc instilācijas pacientam jāiesaka iztukšot urīnpūsli.

ATKRITUMU LIKVIDĒŠANA

Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli, kas bijuši saskarē ar šīm zālēm, jāiznīcina atbilstoši vietējām

prasībām.

SASKAŅOTS ZVA 04-01-2018

ZĀĻU APRAKSTS

1.

ZĀĻU NOSAUKUMS

DOXORUBICIN-TEVA 10 mg pulveris injekciju šķīduma pagatavošanai

DOXORUBICIN-TEVA 50 mg pulveris injekciju šķīduma pagatavošanai

2.

KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katrs flakons satur 10 mg doksorubicīna hidrohlorīda (doxorubicini hydrochloridum).

Katrs flakons satur 50 mg doksorubicīna hidrohlorīda (doxorubicini hydrochloridum).

Palīgviela(-s) ar zināmu iedarbību: laktozes monohidrāts.

Katrs 10 mg flakons satur 50 mg laktozes monohidrāta.

Katrs 50 mg flakons satur 250 mg laktozes monohidrāta.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3.

ZĀĻU FORMA

Pulveris injekciju šķīduma pagatavošanai

4.

KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1.

Terapeitiskās indikācijas

Regresijas izraisīšanai diseminētu neoplastisku slimību gadījumā, piem., akūta limfoblastiska leikoze,

akūta mieloblastiska leikoze, Vilmsa audzējs, neiroblastoma, mīksto audu un kaulu sarkoma, krūts

vēzis, olnīcu vēzis, urīnpūšļa epitēlija pārejas šūnu vēzis, vairogdziedzera vēzis, gan Hodžkina, gan

ne-Hodžkina limfoma, bronhogēns vēzis, kura gadījumā sīkšūnu vēža histoloģiskais tips ir

visjūtīgākais salīdzinājumā ar citiem šūnu veidiem, un kuņģa vēzis.

4.2.

Devas un lietošanas veids

Devas

Pašreiz ieteicamā doksorubicīna hidrohlorīda kopējā maksimālā deva ir 550 mg/m

. Šī deva ir zemāka

(400 mg/m

) pacientiem, kuri ir saņēmuši staru terapiju videnes apvidum vai vienlaicīgu terapiju ar

citiem potenciāli kardiotoksiskiem līdzekļiem (piemēram, ciklofosfamīdu).

Ieteicamā devu shēma

Parastā ieteicamā devu shēma ir 60-75 mg/m

vienreizējā i/v injekcijā, ko ievada ar 21 dienas

intervālu. Mazāka deva ir paredzēta pacientiem ar nepietiekamām kaulu smadzeņu rezervēm sakarā ar

vecumu, iepriekš veiktu ķīmijterapiju vai apstarošanu, vai ar neoplastisku kaulu smadzeņu infiltrāciju.

Alternatīvas devu shēmas

20 mg/m

, ievadot kā nedēļas devas.

30 mg/m

ik 3 dienas pēc kārtas, atkārtojot ik pēc 4 nedēļām.

Devas aknu mazspējas gadījumā

Pacientiem ar paaugstinātu bilirubīna līmeni doksorubicīna hidrohlorīda deva jāsamazina šādi:

Bilirubīns serumā ir 1,2 – 3 mg/dl: 50% no ieteiktās devas.

SASKAŅOTS ZVA 04-01-2018

Bilirubīns serumā > 3 mg/dl: 25% no ieteiktās devas.

Pediatriskā populācija

Bērniem devas var pazemināt, jo pastāv paaugstināts vēlīnas kardiotoksicitātes risks. Sīkāku

informāciju skatīt ārstēšanas protokolos un speciālajā literatūrā. Jāņem vērā sagaidāmā

mielotoksicitāte, kura maksimāli izpaužas 10-14 dienā pēc terapijas sākuma, bet parasti tai seko

strauja atveseļošanās, jo bērniem, salīdzinot ar pieaugušajiem, ir lielas kaulu smadzeņu rezerves.

Bērniem nevajadzētu pārsniegt kumulatīvo devu 450 mg/m

. Sīkāku informāciju skatīt ārstēšanas

protokolos un speciālajā literatūrā.

Zāles drīkst ievadīt tikai kvalificēta ārsta uzraudzībā, kuram ir pieredze citotoksiskās terapijas

lietošanā.

Doksorubicīna hidrohlorīda pulveris injekcijām nesatur pretmikrobu konservantus un ir

paredzēts tikai vienreizējas devas ievadīšanai.

Parenterāli lietojami zāļu preparāti pirms ievadīšanas jāpārbauda vizuāli, vai tajos nav vielas daļiņu vai

krāsas pārmaiņu, ja to atļauj šķīduma un trauka veids.

Lietošanas veids

Doksorubicīna hidrohlorīds ir paredzēts intravenozai un intravezikālai ievadīšanai.

Intravenoza ievadīšana

Zāles ieteicams lēni ievadīt infūzijas sistēmas caurulītē, kurā brīvi plūst 0,9% nātrija hlorīda šķīdums

injekcijām vai 5% glikozes šķīdums injekcijām, priekšroku dodot tauriņveida adatai, kas ievadīta lielā

vēnā.

Ja iespējams, jāizvairās izmantot vēnas, kas atrodas virs locītavām vai ekstremitātēs ar traucētu venozo

vai limfas atteci. Ievadīšanas ātrums atkarīgs no vēnas lokalizācijas un no injicētās devas, tomēr tas

nedrīkst būt mazāks par 3-5 minūtēm (skat. arī 4.4. apakšpunktu). Tā kā zāles ļoti stipri kairina audus,

jāievēro sevišķa piesardzība, lai izvairītos no ekstravazācijas. Ekstravazācija var norisēt ar vai bez

durstīšanas vai dedzināšanas sajūtas, un tā var rasties pat tad, ja ir labi vērojama asins atplūšana, veicot

aspirāciju ar infūzijas adatu. Ja rodas ekstravazācijas pazīmes vai simptomi, zāļu ievadīšana

nekavējoties jāpārtrauc un jāatsāk citā vietā. Ja rodas subkutāna ekstravazācija vai aizdomas par to,

doksorubicīna ievadīšana nekavējoties jāpārtrauc un nekavējoties jāsāk atbilstoša ārstēšana.

Intravezikāla ievadīšana

Doksorubicīnu ievada intravezikāli virspusēju urīnpūšļa audzēju ārstēšanai vai recidīva profilaksei pēc

audzēja transuretrālas rezekcijas. Intravezikāla ievadīšana nav piemērota pacientiem ar invazīviem

audzējiem, kas penetrējuši urīnpūšļa sienu. Instilācijām ieteicams izmantot 30–50 mg lielas devas, kas

šķīdinātas 25–50 mililitros fizioloģiskā šķīduma. Ja rodas lokāla toksiska reakcija (ķīmisks cistīts),

instilācijas deva jāatšķaida 50–100 mililitros fizioloģiskā šķīduma. Intervāli starp devām var būt no

1 nedēļas līdz 1 mēnesim (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Doksorubicīns jāievada, izmantojot katetru, un urīnpūslī tam jāatrodas 1−2 stundas. Instilācijas laikā

pacientam periodiski jāgrozās, tādējādi nodrošinot urīnpūšļa gļotādas maksimālu kontaktu ar ievadīto

šķīdumu. Lai izvairītos no šķīduma atšķaidīšanās ar urīnu, pacientam jānorāda 12 stundas pirms

instilācijas nelietot nekādu šķidrumu. Pēc instilācijas pacientam jāiesaka iztukšot urīnpūsli.

4.3.

Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret doksorubicīnu vai citiem antraciklīniem vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā

uzskaitītajām palīgvielām.

Izteikta mielosupresija, ko izraisījusi iepriekš veikta terapija ar citiem pretvēža līdzekļiem vai staru

terapija.

Jau esoša sirds slimība, smagas pakāpes sirds mazspēja, nesen pārciests miokarda infarkts, smaga

aritmija.

SASKAŅOTS ZVA 04-01-2018

Iepriekš veikta terapija ar pilnām kumulatīvām doksorubicīna, daunorubicīna un/vai citu antraciklīnu

un antracēndionu devām.

Smagas pakāpes aknu mazspēja.

Kontrindikācijas intravezikālai ievadīšanai:

- urīnceļu infekcijas,

- urīnpūšļa iekaisums,

- hematūrija,

- urīnizvadkanāla stenoze ar kateterizācijas problēmām.

4.4.

Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Agrīna (t.i., akūta) toksiskā iedarbība uz sirdi

Galvenā doksorubicīna agrīnā toksiskā iedarbība ir sinusa tahikardija un/vai tādas nespecifiskas

pārmaiņas elektrokardiogrammā (EKG) kā ST−T novirzes. Novērotas arī tahiaritmijas, tostarp

ventrikulāras ekstrasistoles un ventrikulāra tahikardija, bradikardija, kā arī atrioventrikulāra un Hisa

kūlīša kājiņu blokāde. Parasti šīs parādības nenorāda uz to, ka sagaidāmas vēlīnās kardiotoksicitātes

izpausmes, tās reti ir klīniski nozīmīgas un parasti to dēļ nav jāatsakās no turpmākās terapijas ar

doksirubicīnu.

Vēlīna toksiskā iedarbība uz sirdi

Vēlīnā kardiotoksiskā iedarbība parasti attīstās doksorubicīna terapijas gaitā vai 2−3 mēnešu laikā pēc

terapijas, taču novērota arī vēlāka kardiotoksicitāte − vairākus mēnešus vai pat dažus gadus pēc

terapijas. Vēlīnā kardiomiopātija manifestējas kā kreisā sirds kambara izsviedes frakcijas

samazināšanās un/vai sastrēguma sirds mazspējas (SSM) pazīmes un simptomi, proti, elpas trūkums,

plaušu tūska, perifērā tūska, kardiomegālija un hepatomegālija, oligūrija, ascīts, hidrotorakss un

galopa ritms. Ziņots arī par subakūtām izpausmēm, proti, perikardītu/miokardītu. Dzīvību apdraudoša

SSM ir vissmagākā antraciklīnu inducētā kardiomiopātijas forma, un tā liecina par šo zāļu kumulatīvu

devas ierobežojošu toksicitāti.

Pirms doksorubicīna terapijas sākšanas jānosaka sirds funkcija un terapijas laikā tā jākontrolē, lai

maksimāli samazinātu smaga sirds bojājuma rašanās risku. Risks ir mazāks, ja terapijas gaitā regulāri

pārbauda kreisā sirds kambara izsviedes frakciju un, tikko parādās funkcijas kritums, tūliņ pārtrauc

doksorubicīna terapiju. Piemērotākā kvantitatīvā metode sirds funkcijas kontrolei (kreisā sirds

kambara izsviedes frakcijas novērtēšanai) ir radionuklīdā angiogrāfija (angl.: MUGA) vai

ehokardiogrāfija (EHOKG). Novērtējot sirds stāvokli pirms terapijas, ieteicams izdarīt EKG un

MUGA vai EHOKG, sevišķi pacientiem ar paaugstinātu kardiotoksicitātes risku. Pēc tam kontrolē

kreisā sirds kambara izsviedes frakciju, veicot atkārtotas MUGA vai EHOKG, it īpaši tad, ja tiek

izmantotas lielas, kumulatīvas antraciklīnu devas. Visā novērošanas periodā jāizmanto viena un tā pati

izmeklēšanas metode.

Tiek lēsts, ka SSM varbūtība pie kumulatīvās devas 300 mg/m

ir aptuveni no 1% līdz 2%, un tā

lēnām palielinās, kopējai kumulatīvajai devai pieaugot līdz 450–550 mg/m

. Kopējai devai turpinot

palielināties, SSM attīstības risks strauji pieaug, tāpēc nav ieteicams pārsniegt maksimālo kumulatīvo

devu 550 mg/m

Kardiotoksicitātes riska faktori ir aktīva vai subklīniska kardiovaskulāra slimība, agrāk saņemta vai

līdztekus lietota staru terapija videnes/sirds apvidū, iepriekš lietoti antraciklīni vai antracēndioni,

ciklofosfamīds, mitomicīns C, dakarbazīns un tādu zāļu līdztekus lietošana, kuras nelabvēlīgi ietekmē

sirds kontraktilitāti vai kardiotoksiskas zāles (piem., trastuzumabs). Antraciklīnus, ieskaitot

doksorubicīnu, nenozīmēt vienlaicīgi ar kardiotoksiskiem līdzekļiem, ja vien pacienta sirds funkcijas

netiek rūpīgi uzraudzītas. Paaugstināts kardiotoksicitātes rašanās risks var būt pacientiem, kuri saņem

terapiju ar antraciklīniem pēc citu kardiotoksisku līdzekļu ar garu eliminācijas pusperiodu, kā

piemēram trastuzumabs, pārtraukšanas. Trastuzumaba eliminācijas pusperiods ir apmēram 28,5 dienas

un asinsritē tas var saglabāties līdz pat 24 nedēļām. Tādēļ, ja vien iespējams, ārstiem vajadzētu

izvairīties nozīmēt antraciklīnus saturošu terapiju 24 nedēļas pēc terapijas pārtraukšanas ar

trastuzumabu. Tomēr, ja antraciklīni jānozīmē ātrāk, tad rekomendēts rūpīgi uzraudzīt pacienta sirds

funkciju.

SASKAŅOTS ZVA 04-01-2018

Sevišķi rūpīgi jāseko to pacientu sirds funkcijai, kuri saņem lielas, kumulējošas devas un kuriem ir

kardiotoksicitātes riska faktori. Tomēr doksorubicīna kardiotoksiskā darbība var parādīties arī tad, ja

lieto mazākas kumulatīvas devas un neatkarīgi no tā, vai pacientam ir vai nav kardiotoksicitātes riska

faktori.

Bērniem un pusaudžiem pēc doksorubicīna ievadīšanas ir palielināts vēlīnas kardiotoksicitātes

attīstības risks.

Sievietēm mēdz būt lielāks risks nekā vīriešiem. Šī riska dēļ ieteicama periodiska sirds funkciju

pārbaude.

Iespējams, ka doksorubicīna un citu antraciklīnu vai antracēndionu toksiskā iedarbība summējas.

Slikta dūša, vemšana un mukozīts bieži vien ir ļoti smagi izteikti un tie atbilstoši jāārstē.

Doksorubicīnu nedrīkst lietot intramuskulāri, zemādā un perorāli.

Ekstravazācijas rezultātā rodas smaga un progresējoša audu nekroze. Ja rodas ekstravazācija, zāļu

ievadīšana nekavējoties jāpārtrauc un jāturpina citā vēnā. Ir ziņots, ka skalošana ar fizioloģisko

šķīdumu, lokāla infiltrācija ar kortikosteroīdiem vai nātrija hidrogēnkarbonāta šķīdumu (8,4%) un

dimetilsulfoksīda aplikācijas lietotas ar dažādiem panākumiem. Ieteicams konsultēties ar plastisko

ķirurgu un jāapsver plaša skartā rajona ekscīzija.

Kardiomiopātijas rašanās risks pakāpeniski pieaug līdz ar devas palielināšanos. Nedrīkst pārsniegt

kumulatīvo devu 450 – 550 mg/m² (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Vecums virs 70 gadiem vai zem 15 gadiem, kā arī vienlaikus esoša sirds slimība jāuzskata kā riska

faktors. Bez tam var rasties EKG izmaiņas, tajā skaitā QRS kompleksa voltāžas samazināšanās un

sistoliskā laika intervāla pagarināšanās, kā arī var samazināties kreisā kambara izsviedes frakcija.

Ziņots par akūtām smagām aritmijām, kas radušās doksorubicīna ievadīšanas laikā vai dažu stundu

laikā pēc ievadīšanas.

Sakarā ar biežo kaulu smadzeņu nomākuma sastopamību nepieciešams rūpīgi sekot

hematoloģiskajiem rādītājiem. Maksimāli tas izpaužas no 10. līdz 14. dienai pēc ievadīšanas. Asins

rādītāji parasti atgriežas normā 21 dienas laikā pēc ievadīšanas. Doksorubīcīna terapiju nedrīkst uzsākt

vai turpināt, ja polinukleāro granulocītu skaits ir mazāks par 2000/mm

. Akūtas leikozes ārstēšanas

gadījumā šī robeža var būt zemāka, atkarībā no apstākļiem. Rūpīga hematoloģisko rādītāju kontrole ir

nepieciešama arī sakarā ar sekundāras leikozes risku, kas var rasties pēc pretvēža preparātu lietošanas.

Akūtas leikozes remisiju var iegūt, ja to konstatē agrīnā stadijā un ārstēšanā izmanto atbilstošas

ķīmijterapijas shēmas.

Pirms terapijas un tās laikā jānovērtē aknu funkcija (nosakot ASAT, ALAT, sārmaino fosfatāzi un

bilirubīnu). Pacientiem ar smagas pakāpes aknu mazspēju pirms doksorubicīna lietošanas jāizvērtē

terapijas risks un ieguvums. Iespējams, ka nepieciešama devas pielāgošana (skatīt arī

4.2. apakšpunktu). Ziņots par smagu hepatotoksicitāti pacientiem ar iepriekš veiktu staru terapiju

videnes rajonā, kas dažkārt beidzās letāli. Pirms doksorubicīna terapijas un tās laikā jākontrolē kopējā

bilirubīna daudzums serumā.

Doksorubicīns var inducēt hiperurikēmiju. Jākontrolē urīnskābes koncentrācija asinīs; jānodrošina

pietiekama šķidruma daudzuma uzņemšana (dienā vismaz 3 l/m²). Ja nepieciešams, var lietot ksantīna

oksidāzes inhibitoru (allopurinolu).

Doksorubicīnam var būt genotoksiska ietekme. Tāpēc vīriešiem, kuri ārstēti ar doksorubicīnu, iesaka

neplānot pēcnācēju radīšanu terapijas laikā un 6 mēnešu pēc terapijas, kā arī pirms terapijas

konsultēties par spermas iesaldēšanas iespēju sakarā ar iespējamu atgriezenisku neauglību

doksorubicīna terapijas rezultātā.

Doksorubicīns var iekrāsot urīnu sarkanā krāsā.

SASKAŅOTS ZVA 04-01-2018

Jāseko, vai sievietēm, kuras agrāk terapijā saņēmušas doksorubicīnu un kurām iestājusies grūtniecība,

nerodas nelabvēlīgas ar sirdsdarbību saistītas blakusparādības.

Doksorubicīnu drīkst lietot tikai tāda ārsta uzraudzībā, kas specializējies ķīmijterapijā, ieteicams īpaši

šāda veida terapijai paredzētās nodaļās.

Doksorubicīnu nedrīkst lietot intravezikāli urīnpūšļa vēža ārstēšanai pacientiem ar urīnizvadkanāla

stenozi, ja to nevar kateterizēt, pacientiem ar urīnceļu infekciju vai urīnpūšļa iekaisumu, hematūriju.

Tā kā ir iespējama pārdozēšana, viss darbā iesaistītais personāls ir labi jāiepazīstina, kā pareizi rīkoties

ar zālēm. Doksorubicīnu drīkst ievadīt tikai intravenozi. Jāievēro piesardzība, lai izvairītos no zāļu

ekstravazācijas; ja doksorubicīns netīšām ir ievadīts nepareizi, ekstravazācija zemādas audos var

izraisīt audu kairinājumu un nekrozi. Ievadot intravenozi, ekstravazācija var norisēt ar vai bez

durstīšanas vai dedzināšanas sajūtas, un tā var rasties pat tad, ja ir labi vērojama asins atplūšana, veicot

aspirāciju ar infūzijas adatu. Ja rodas ekstravazācijas pazīmes vai simptomi, zāļu ievadīšana

nekavējoties jāpārtrauc un jāatsāk citā vietā. Ja rodas subkutāna ekstravazācija vai aizdomas par to,

doksorubicīna ievadīšana nekavējoties jāpārtrauc un nekavējoties jāsāk atbilstoša ārstēšana.

Ieteicami šādi pasākumi:

jāmēģina veikt infiltrāta aspirāciju.

lokāla infiltrācija ar parenterāli ievadāmiem kortikosteroīdiem un bojājuma vietas irigācija ar

lielu daudzumu nātrija hlorīda šķīduma injekcijām.

intermitējošas lokālas ledus aplikācijas līdz 3 dienām ilgi.

bieži jāpārbauda bojājuma apvidus, un ekstravazācijas progresējošo īpašību dēļ ieteicams

konsultēties ar plastiskās ķirurģijas speciālistu.

ja sākas čūlu veidošanās, jāapsver iespēja veikt bojātā apvidus agrīnu ekscīziju.

Laktoze

Doxorubicin-Teva satur laktozi. Šīs zāles nevajadzētu lietot pacientiem ar retu iedzimtu galaktozes

nepanesību, ar Lapp laktāzes deficītu vai glikozes-galaktozes malabsorbciju.

4.5.

Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Doksorubicīna kardiotoksicitāti pastiprina iepriekšēja vai vienlaicīga citu antraciklīnu (piemēram,

mitomicīna C, dakarbazīna, daktinomicīna), paklitaksela un, iespējams, ciklofosfamīda lietošana.

Kardiotoksicitātes risks palielinās arī gadījumos, ja kopā ar doksorubicīnu vai pēc tā lieto

trastuzumabu. Doksorubicīns var izraisīt hemorāģiska cistīta paasinājumu, kas radies iepriekšējas

ciklofosfamīda terapijas rezultātā.

Ja vien iespējams, ārstam jāizvairās lietot antraciklīnu terapiju pat līdz 24 nedēļām pēc trastuzumaba

pārtraukšanas. Ja tiek lietoti antraciklīni, rūpīgi jāseko pacienta sirds funkcijai. Šobrīd antraciklīnu un

trastuzumaba kombināciju nedrīkst lietot, izņemot labi kontrolētu klīnisko pētījumu ietvaros ar sirds

funkcijas monitorēšanu. Pacientiem, kuri iepriekš saņēmuši antraciklīnus, pastāv kardiotoksicitātes

risks arī ar trastuzumaba terapiju, lai gan risks ir zemāks nekā vienlaicīgas trastuzumaba un

antraciklīnu terapijas gadījumā.

(Iepriekšēja) terapija ar zālēm, kas ietekmē kaulu smadzeņu funkciju (piem., citostatiskiem līdzekļiem,

sulfonamīdiem, hloramfenikolu, fenitoīnu, amidopirīna atvasinājumus, zālēm pret retrovīrusu

infekcijām), var radīt smagus asinsrades traucējumus.

Doksorubicīns potencē staru terapijas iedarbību un var izraisīt smagus simptomus apstarotajā zonā, pat

ja lietots ievērojamu laiku pēc staru terapijas beigām. Iepriekšēja, vienlaicīga vai sekojoša staru

terapija var palielināt doksorubicīna kardiotoksicitāti vai hepatotoksicitāti.

SASKAŅOTS ZVA 04-01-2018

Enzīmu citohroma P-450 inducētāji (piemēram, rifampicīns un barbiturāti) var veicināt doksorubicīna

metabolismu, un, iespējams, samazināt efektivitāti. Citohroma P-450 inhibitori (piem., cimetidīns) var

pavājināt doksorubicīna metabolismu un, iespējams, palielināt toksisko ietekmi.

Vienlaicīga ciklosporīna un doksorubicīna lietošana var pavājināt abu zāļu metabolismu un samazināt

klīrensu, palielinot to koncentrāciju serumā, kā rezultātā ar doksorubicīnu saistītā hematoloģiskā

toksicitāte ir smagāk izteikta un ilgstošāka.

Vienlaicīgi lietojot doksorubicīnu un fenitoīnu, samazinās fenitoīna koncentrācija.

Doksorubicīns var samazināt digoksīna perorālo biopieejamību.

Doksorubicīns / nonāvētu vīrusu vakcīnas

Tā kā doksorubicīna terapija var nomākt normālos aizsargmehānismus, var pavājināties pacienta

antivielu atbildes reakcija pret vakcīnu. Laika intervāls no imūnsupresīvās terapijas pārtraukšanas līdz

brīdim, kad atjaunojas pacienta spēja reaģēt pret vakcīnu, ir atkarīgs no izmantotās imūnsupresīvās

terapijas intensitātes un veida, no pamatslimības un no citiem faktoriem; aprēķināts, ka tas ir no 3

mēnešiem līdz 1 gadam.

Doksorubicīns / dzīvu vīrusu vakcīnas

Tā kā doksorubicīna terapija var nomākt normālos aizsargmehānismus, vienlaicīga dzīvo vīrusu

vakcīnas ievadīšana var veicināt vakcīnas vīrusu vairošanos, var pastiprināt vakcīnas vīrusu izraisītās

blakusparādības un/vai var pavājināt pacienta antivielu atbildes reakciju pret vakcīnu; šādu pacientu

imunizācija jāveic ārkārtīgi piesardzīgi, pēc pacienta hematoloģiskā stāvokļa rūpīgas novērtēšanas un

tikai ar tā ārsta ziņu un piekrišanu, kurš veic doksorubicīna terapiju. Laika intervāls no imūnsupresīvās

terapijas pārtraukšanas līdz brīdim, kad atjaunojas pacienta spēja reaģēt uz vakcīnu, ir atkarīgs no

izmantotās imūnsupresīvās terapijas intensitātes un veida, no pamatslimības un no citiem faktoriem;

aprēķināts, ka tas ir no 3 mēnešiem līdz 1 gadam. Pacientiem ar leikozi remisijas fāzē nedrīkst ievadīt

dzīvo vīrusu vakcīnas vismaz 3 mēnešus pēc pēdējās ķīmijterapijas. Turklāt imunizācija ar perorālo

poliomielīta vakcīnu jāatliek personām, kas ir ciešā kontaktā ar pacientu, it īpaši viņa ģimenes

locekļiem.

4.6.

Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Sievietēm, kuras agrāk (pirms dažiem līdz pat 20 gadiem) ārstētas ar doksorubicīnu, grūtniecības laikā

var izpausties sirds simptomi, pat ja iepriekš viņām nav novērotas ar sirdsdarbību saistītas

blakusparādības. Ir ziņojumi par sastrēguma sirds mazspējas un plaušu tūskas gadījumiem.

Klīniskā pieredze liek domāt par iespējamu nelabvēlīgu ietekmi uz augli. Dzīvniekiem doksorubicīns

uzrāda embriotoksisku un teratogēnu ietekmi. Doksorubicīnu nedrīkst lietot grūtniecības laikā, ja vien

ārsts neuzskata, ka tas ir būtiski nepieciešams.

Sievietes reproduktīvā vecumā

Reproduktīvā vecuma sievietēm jālieto efektīva kontracepcijas metode, kamēr viņas vai viņu partneris

saņem doksorubicīnu (un līdz pat 6 mēnešiem pēc terapijas pārtraukšanas).

Barošana ar krūti

Doksorubicīns izdalās mātes pienā. Tāpēc zāles nedrīkst lietot bērna barošanas ar krūti laikā.

4.7.

Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Var nelabvēlīgi ietekmēt spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus.

SASKAŅOTS ZVA 04-01-2018

4.8.

Nevēlamās blakusparādības

Blakusparādību biežums klasificēts saskaņā ar šādiem nosacījumiem: ļoti bieži (

1/10), bieži (≥

1/100 līdz

1/10), retāk (≥ 1/1000 līdz < 1/100), reti (≥ 1/10 000 līdz < 1/1000), ļoti reti (< 1/10 000),

nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

Infekcijas un infestācijas

Nav zināms:

Superinfekcija, sepse

Labdabīgi, ļaundabīgi un neprecizēti audzēji (ieskaitot cistas un polipus)

Līdzīgi kā ar citām pretvēža zālēm, pēc kombinētās terapijas ar doksorubicīnu ir novērots

mielodisplastiskais sindroms un akūta mieloleikoze. Lietojot topoizomerāzes II inhibitorus, ziņojumi

par sekundāru leikozi akūtas mieloleikozes 2., 3. un 4. klases veidā ir daudz biežāki, nekā paredzams.

Šiem leikozes veidiem var būt īss latentais periods (1-3 gadi). Tos var ārstēt, atklājot agrīnā stadijā, un

izmantojot atbilstošu ārstēšanu. Ir novēroti arī citi sekundāri jaunveidojumi.

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Mielosupresija ietver pārejošu leikopēniju (ļoti bieži), anēmiju un trombocitopēniju, un maksimāli

izpaužas 10-14 dienas pēc terapijas. Pacientiem ar mielosupresiju doksorubicīna lietošanas ietekmē

var rasties hemorāģija.

Leikopēnija ir hematoloģiskās toksicitātes dominējošā izpausme. Lietojot ieteikto devu shēmu,

leikopēnija parasti ir pārejoša, sasniedzot vismazāko leikocītu skaitu 10-14 dienas pēc doksorubicīna

ievadīšanas, un tas parasti normalizējas 21.dienā. Var rasties arī trombocitopēnija un anēmija.

Hematoloģiskās toksicitātes dēļ var būt nepieciešams samazināt devu vai atlikt terapiju, kamēr asins

šūnu skaits normalizējas, vai arī tā var būt tik izteikta, ka terapija ir jāpārtrauc. Ja asins šūnu skaits

izteikti samazinās, pacients rūpīgi jānovēro un jāsāk antibiotiku terapija, ja ir vērojami infekcijas

simptomi; šī perioda laikā var būt nepieciešams atlikt doksorubicīna terapiju. Persistējoša izteikta

mielosupresija var izraisīt superinfekciju vai asiņošanu. Rūpīgi jākontrolē pacienta hematoloģiskais

stāvoklis.

Imūnās sistēmas traucējumi

Retāk:

Paaugstinātas jutības reakcijas (piemēram, drudzis, nātrene, nieze,

angioedēma un anafilakse)

Ļoti reti:

Smagas alerģiskas reakcijas pēc intravezikālas ievadīšanas

Vielmaiņas un uztures traucējumi

Ļoti reti:

Hiperurikēmija

Acu bojājumi

Reti:

Konjunktivīts, keratīts, pastiprināta asarošana

Sirds funkcijas traucējumi

Ļoti bieži:

Kardiomiopātija

Retāk:

Kardiotoksicitāte*

Ļoti reti:

Akūta kreisā kambara mazspēja, atrioventrikulāra blokāde, kūlīša zara

blokāde, sastrēguma sirds mazspēja, perikardīts, perikardīta-

miokardīta sindroms

* Kardiotoksicitāte var izpausties kā aritmija (sīnusa tahikardija, priekškambaru ekstrasistoles,

kambaru ekstrasistoles) tieši pēc zāļu ievadīšanas; EKG izmaiņas, tajā skaitā T zoba saplacināšanos un

S-T segmenta depresiju, var novērot pat līdz 2 nedēļām pēc zāļu lietošanas. Ir ziņots par dzīvībai

bīstamām aritmijām.

Īpaša uzmanība jāpievērš doksorubicīna kardiotoksicitātei. Kaut gan reti, tomēr ir konstatēta kreisā

kambara mazspēja, it īpaši pacientiem, kuri bija saņēmuši kopējo zāļu devu, kas pārsniedza pašlaik

ieteicamo robežu 550 mg/m

. Šī robeža ir zemāka (400 mg/m

) pacientiem, kuri ir saņēmuši staru

SASKAŅOTS ZVA 04-01-2018

terapiju videnes apvidum vai vienlaicīgu terapiju ar citiem potenciāli kardiotoksiskiem līdzekļiem,

piemēram, ciklofosfamīdu. Doksorubicīna kopējā devā, kas tiek ievadīta individuālam pacientam,

jāņem vērā arī iepriekš vai vienlaicīgi saņemtā terapija ar radniecīgiem savienojumiem, piemēram,

daunorubicīnu. Sastrēguma sirds mazspēja un/vai kardiomiopātija var rasties vairākas nedēļas pēc

doksorubicīna terapijas pārtraukšanas.

Doksorubicīna aizkavētas kardiotoksicitātes attīstības risks īpaši paaugstināts ir bērniem, jo

doksorubicīns pavājina miokarda augšanu un nobriešanu, kas pēc tam var izraisīt sastrēguma sirds

mazspējas attīstību jaunībā. Bieži vien sirds mazspēju labvēlīgi neietekmē pašreiz zināmie

medikamentozās un fizikālās terapijas pasākumi sirds uzturošā terapijā. Zāļu izraisītas sirds mazspējas

agrīna diagnosticēšana ir būtiski svarīga veiksmīgai terapijai ar sirds glikozīdiem, diurētiskiem

līdzekļiem, ierobežotu nātrija uzņemšanu un atpūtu. EKG jāveic pirms doksorubicīna terapijas

sākšanas un pirms katras devas vai terapijas kursa pēc tam, kad ievadītā kopējā deva ir 300 mg/m

, jo

smaga kardiotoksicitāte, kas var būt pat letāla, var rasties pēkšņi, bez iepriekšējām EKG pārmaiņām.

Kaut gan T zoba pazemināšanās, ST segmenta depresija un aritmijas var rasties un saglabāties līdz

2 nedēļām pēc doksorubicīna devas vai kursa, šīs pārmaiņas pašlaik netiek uzskatītas par indikācijām

doksorubicīna terapijas atlikšanai. Ir ziņots par doksorubicīna izraisītu kardiomiopātiju, kas saistīta ar

persistējošu QRS kompleksa voltāžas samazināšanos, pagarinātu sistoles laika periodu un izsviedes

frakcijas samazināšanos (kas noteikta ar ehokardiogrāfiju vai radionuklīdu angiogrāfiju), bet neviena

no šīm pārbaudēm neļauj nepārprotami identificēt pacientus, kuri tuvojas savai maksimāli panesamai

kumulatīvai doksorubicīna devai. Ja šīs vai citas pārbaudes liecina par sirds darbības pārmaiņām, kas

saistītas ar doksorubicīna lietošanu, rūpīgi jāizvērtē terapijas turpināšanas lietderība attiecībā pret

neatgriezeniska sirds bojājuma risku. Doksorubicīna un ciklofosfamīda vai sirds apvidus apstarošanas

ietekmes summēšanās dažiem pacientiem ir izraisījusi letālu kardiotoksicitāti, ja kopējā doksorubicīna

hidrohlorīda deva bija mazāka nekā 550 mg/m

Ir ziņots par akūtām, dzīvībai bīstamām aritmijām, kas radās mazāk nekā dažu stundu laikā pēc

doksorubicīna ievadīšanas.

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Ļoti bieži:

Karstuma viļņi, tromboflebīts

Ļoti reti:

Trombembolija

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Ļoti bieži:

Gremošanas traucējumi, slikta dūša, vemšana, caureja

Bieži:

Mukozīts (stomatīts vai ezofagīts)

Reti:

Resnās zarnas nekroze ar masīvu hemorāģiju un smagām infekcijām

(kombinācijā ar citarabīnu)

Retāk:

Kuņģa-zarnu trakta asiņošana, kolīts

Ļoti reti:

Sāpes vēderā

Pacientiem, kuri saņem doksorubicīnu, it īpaši katru dienu vairākas dienas pēc kārtas, var rasties

stomatīts un ezofagīts (gļotādas iekaisums). Stomatīts dažu dienu laikā var progresēt līdz čūlām.

Pacientiem ar akūtu mielogēnu leikēmiju, kuri saņēma kombinētu doksorubicīna un citarabīna

terapiju, ir radušās resnās zarnas, it īpaši caecum, čūlas un nekroze, kas izraisīja asiņošanu vai smagu

un, iespējams, letālu infekciju.

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi

Nav zināms:

Paaugstināts aknu enzīmu līmenis (pārejoši), hepatotoksicitāte

(dažreiz progresējoša līdz cirozei)

Ādas un zemādas audu bojājumi

Ļoti bieži:

Alopēcija (atgriezeniska)

Reti:

Oniholīze (un citas nagu izmaiņas, piemēram, hiperpigmentācija vai

pigmentētas joslas uz nagiem), nātrene, nieze

Nav zināms:

Sejas piesarkums

Doksorubicīns izmaina un pastiprina normālu audu reakciju uz starojumu. Tāpat doksorubicīnu lietojot

kādu laiku pēc apstarošanas, var rasties vēlīnas reakcijas.

SASKAŅOTS ZVA 04-01-2018

Doksorubicīna terapijai gandrīz vienmēr pievienojas pārejoša pilnīga alopēcija, un pacienti jāinformē

par šo ietekmi. Matu ataugšana parasti sākas 2-3 mēnešus pēc doksorubicīna terapijas pārtraukšanas.

Doksorubicīna izraisīta alopēcija samazinājās, lietojot hipotermiju galvas matainajai daļai pirms un 10

minūtes pēc zāļu ievadīšanas. Retos gadījumos ziņots par nagu gultnes hiperpigmentāciju,

pigmentētām nagu joslām, ādas krokām un oniholīzi. Dažiem pacientiem, kuri iepriekš bija saņēmuši

apstarošanu, doksorubicīns reaktivēja latentas norises un izraisīja eritēmu ar vezikulām, tūsku, stipras

sāpes un mitrošanu un ādas lobīšanos vietās, kas iepriekš tika apstarotas un pēc tam normalizējās.

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Ļoti bieži:

Urīna iekrāsošanās sarkanā krāsā

Nav zināms:

Dizūrija, akūta nieru mazspēja

Intravezikālas lietošanas gadījumā var rasties šādas blakusparādības: hematūrija, urīnpūšļa un

urīnizvadkanāla kairinājums, strangūrija un polaksiūrija. Intravezikāla doksorubicīna ievadīšana

dažreiz var izraisīt hemorāģisku cistītu; tā rezultātā var samazināties urīnpūšļa tilpums.

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

Nav zināms:

Amenoreja, azoospermija

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Ziņots par eritematozām svītrām pa vēnu gaitu proksimāli no injekcijas vietas. Var rasties arī

fleboskleroze, it īpaši ja doksorubicīns tiek ievadīts mazā vēnā vai atkārtoti vienā vēnā. Doksorubicīna

ekstravazācijas rezultātā var rasties smagas lokālas toksiskas reakcijas, piemēram, smaga lokāla audu

nekroze, celulīts, pūslīšu veidošanās, tromboflebīts, limfangīts vai sāpīga indurācija.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu

ieguvuma/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par

jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV

1003. Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv.

4.9.

Pārdozēšana

Akūtu pārdozēšanu pavada parastās blakusparādības, tikai ļoti smagi izteiktas, it īpaši mukozīts,

leikopēnija un trombocitopēnija. Pārdozējot instilāciju gadījumā, var pastiprināties cistīts. Akūtas

pārdozēšanas gadījumā jānodrošina smaga kaulu smadzeņu nomākuma ārstēšana slimnīcā, kas ietver

antibiotisko līdzekļu ievadīšanu un transfūzijas onkologa vadībā.

Pārsniedzot maksimālo kumulatīvo devu 450-550 mg/m², rodas smagas kardiomiopātijas risks ar

dekompensāciju. Pēc iespējas ātrāk jānodrošina atbilstoša ārstēšana, piemēram sirds glikozīdu un

diurētisko līdzekļu ievadīšana.

Pēc vienreizējas ļoti lielas devas lietošanas, 24 stundu laikā var rasties miokarda deģenerācija.

5.

FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1.

Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: pretaudzēju līdzekļi, antraciklīni un līdzīgas darbības zāļu grupa.

ATĶ kods: L01DB01

Doksorubicīns ir citotoksiska antraciklīnu glikozīdu antibiotika, ko producē Streptomyces peucetius

var. caesius. Kaut gan doksorubicīnam piemīt antiinfekciozas īpašības, savas citotoksicitātes dēļ tas

netiek lietots kā antiinfekciozs līdzeklis. Doksorubicīna antineoplastiskās darbības precīzs mehānisms

nav pilnībā noskaidrots. Tomēr eksperimentāli pierādījumi liecina, ka tam piemīt spēja saistīties ar

DNS un kavēt nukleīnskābju sintēzi.

SASKAŅOTS ZVA 04-01-2018

5.2.

Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Doksorubicīna hidrohlorīds neuzsūcas no gastrointestinālā trakta, un tas tiek izmantots vienīgi

parenterālai ievadīšanai. Ārkārtīgi stiprā audu kairinājuma dēļ tas jāievada intravenozi.

Izkliede

Doksorubicīns plaši izkliedējas plazmā un audos. Tūlīt pēc intravenozas ievadīšanas doksorubicīns

uzsūcas šūnās un saistās ar šūnu sastāvdaļām, it īpaši ar nukleīnskābēm.

Doksorubicīns nešķērso hematoencefālisko barjeru un cerebrospinālajā šķidrumā nesasniedz

terapeitisku koncentrāciju.

Biotransformācija

Doksorubicīns metabolizējas aknās, veidojot doksorubicinolu, galveno metabolītu, kam piemīt

antineoplastiska darbība.

Eliminācija

Doksorubicīns tiek izvadīts galvenokārt ar žulti; 40-50% devas 7 dienu laikā tiek izvadīti ar žulti vai

fēcēm. Apmēram 4-5% ievadītās devas pēc 5 dienām tiek izvadīti ar urīnu, galvenokārt kā

nemetabolizēts doksorubicīns.

5.3.

Preklīniskie dati par drošumu

Hematoloģiska toksicitāte un kardiotoksicitāte

Mielosupresija un kardiotoksicitāte ir doksorubicīna terapijas devu limitējošās toksiskās izpausmes

(skat. 4.8. apakšpunktu).

Gastrointestinālā toksicitāte

Resnās zarnas gļotādas iekaisums, čūlas un nekroze. Bieži rodas akūta slikta dūša un vemšana, kas var

būt izteiktas, un tās var atvieglot pretvemšanas līdzekļi. Reizēm rodas anoreksija un caureja (skat.

4.8. apakšpunktu).

Mutagenitāte un kancerogenitāte

Pārbaudēs ar eksperimentāliem modeļiem ir konstatēts, ka doksorubicīns ir mutagēns un kancerogēns.

Attīstības toksicitāte

Ir konstatēts, ka doksorubicīns ir teratogēns žurkām un embriotoksisks un abortu izraisošs trušiem.

6.

FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1.

Palīgvielu saraksts

Laktozes monohidrāts.

6.2.

Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3.

Uzglabāšanas laiks

5 gadi

SASKAŅOTS ZVA 04-01-2018

6.4.

Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 25°C.

Uzglabāt cieši noslēgtā iepakojumā, lai pasargātu no gaismas.

6.5.

Iepakojuma veids un saturs

Bezkrāsains, 1. klases stikla flakons ar brombutila gumijas aizbāzni un alumīnija aizvākojumu, kas

pārklāts ar krāsainu polipropilēna pārklājumu.

Iepakojumā 1 vai 10 flakoni ar 10 mg pulvera injekciju šķīduma pagatavošanai katrā flakonā.

Iepakojumā 1, 10 vai 36 flakoni ar 50 mg pulvera injekciju šķīduma pagatavošanai katrā flakonā.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6.

Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Zāļu Doxorubicin-Teva pulveris injekciju šķīduma pagatavošanai šķīdināšana

Doxorubicin-Teva pulveri injekciju šķīduma pagatavošanai var šķīdināt 0,9% nātrija hlorīda injekciju

šķīdumā vai sterilā ūdenī injekcijām līdz koncentrācijai 2 mg/ml doksorubicīna hidrohlorīda. Iegūtais

šķīdums ir stabils 24 stundas, uzglabājot temperatūrā (15-25°C), tumšā vietā vai 48 stundas –

uzglabājot ledusskapī (2-8

Intravezikālai ievadīšanai

Instilācijām ieteicams izmantot 30–50 mg lielas devas, kas šķīdinātas 25–50 mililitros fizioloģiskā

šķīduma. Ja rodas lokāla toksiska reakcija (ķīmisks cistīts), instilācijas deva jāatšķaida 50–100

mililitros fizioloģiskā šķīduma.

Rīkošanās ar zālēm un likvidēšana

Tāpat kā rīkojoties ar visiem citotoksiskiem preparātiem, jāievēro īpaša piesardzība, lai apiešanās ar

tiem un likvidēšana būtu droša.

1. Zāles sagatavot drīkst tikai apmācīts personāls.

2. Grūtnieces šo darbu nedrīkst veikt.

3. Ar zālēm jārīkojas īpaši iekārtotās vietās, ideālā variantā – vertikālu plākšņu velkmes kabīnē (II

klases bioloģiskās drošības kabīnē), un darba virsma jāpārklāj ar vienreizējas lietošanas absorbējošu

papīru ar plastikāta pamatni.

4. Jāvalkā atbilstošs aizsargtērps – PVH cimdi, aizsargbrilles, vienreizējas lietošanas uzsvārči un

maskas. Ja zāles netīšām nokļūst uz ādas, tā rūpīgi jānomazgā ar ziepēm un siltu ūdeni; ja zāles

nokļūst acīs, nekavējoties jāveic standarta skalošana.

5. Visām šļircēm un infūziju sistēmām jāizmanto Luera-Loka aprīkojums. Iespējamo aerosola

veidošanos var samazināt, izmantojot liela diametra adatas un adatas ar atveri.

6. Visi neizlietotie materiāli, adatas, šļirces, flakoni un citi priekšmeti, kas ir bijuši saskarē ar zālēm,

jāatdala atsevišķi, jāievieto dubultos, cieši slēgtos polietilēna maisos un jāsadedzina 1000

C vai

augstākā temperatūrā. Līdzīgi jāapietas ar ekskrētiem.

Šķidros atkritumus var aizskalot ar lielu daudzumu ūdens.

7.

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Teva Pharma B.V.

Swensweg 5

2031GA Haarlem

Nīderlande

SASKAŅOTS ZVA 04-01-2018

8.

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

Doxorubicin-Teva 10 mg pulveris injekciju šķīduma pagatavošanai - 99-0773

Doxorubicin-Teva 50 mg pulveris injekciju šķīduma pagatavošanai - 99-0774

9.

PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 1999. gada 3.novembris

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2010. gada 18. jūnijs

10.

TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

11/2017

Līdzīgi produkti

Meklēt brīdinājumus, kas saistīti ar šo produktu

Skatīt dokumentu vēsturi

Kopīgojiet šo informāciju