Atsimutin 25 mg apvalkotās tabletes

Latvija - latviešu - Zāļu valsts aģentūra

Nopērc to tagad

Lietošanas instrukcija Lietošanas instrukcija (PIL)

31-10-2020

Produkta apraksts Produkta apraksts (SPC)

31-10-2020

Aktīvā sastāvdaļa:
Azatioprīns
Pieejams no:
PharmaSwiss Ceska republika s.r.o., Czech Republic
ATĶ kods:
L04AX01
SNN (starptautisko nepatentēto nosaukumu):
Azathioprinum
Deva:
25 mg
Zāļu forma:
Apvalkotās tabletes
Receptes veids:
Pr.
Ražojis:
AqVida GmbH, Germany
Produktu pārskats:
Lietošana bērniem: Ir apstiprināta
Autorizācija numurs:
15-0272

SASKAŅOTS ZVA 07-09-2017

Lietošanas instrukcija: informācija pacientam

Atsimutin 25 mg apvalkotās tabletes

Azathioprinum

Pirms zāļu lietošanas uzmanīgi izlasiet visu instrukciju, jo tā satur Jums svarīgu informāciju.

Saglabājiet šo instrukciju! Iespējams, ka vēlāk to vajadzēs pārlasīt.

Ja Jums rodas jebkādi jautājumi, vaicājiet ārstam vai farmaceitam.

Šīs zāles ir parakstītas tikai Jums. Nedodiet tās citiem. Tās var nodarīt ļaunumu pat tad, ja šiem

cilvēkiem ir līdzīgas slimības pazīmes.

Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz

iespējamām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Skatīt 4. punktu.

Šajā instrukcijā varat uzzināt:

1. Kas ir Atsimutin 25 mg un kādam nolūkam tās lieto

2. Kas Jums jāzina pirms Atsimutin 25 mg lietošanas

3. Kā lietot Atsimutin 25 mg

4. Iespējamās blakusparādības

5. Kā uzglabāt Atsimutin 25 mg

6. Iepakojuma saturs un cita informācija

1.

Kas ir Atsimutin 25 mg un kādam nolūkam tās lieto

Atsimutin 25 mg satur aktīvo vielu azatioprīnu, kas pieder zāļu grupai, ko sauc par imūno sistēmu

nomācošiem jeb imūnsupresīviem līdzekļiem. Imūno sistēmu nomācošie līdzekļi mazina imūnās sistēmas

darbību.

Ārsts Jums ir parakstījis Atsimutin 25 mg kādā no šādiem medicīniskiem nolūkiem:

lai palīdzētu Jūsu organismam pieņemt orgāna transplantātu;

lai kontrolētu dažas slimības, kuru gadījumā Jūsu imūnā sistēma darbojas pret Jūsu organismu.

Atsimutin 25 mg var lietot arī monoterapijā vai kombinācijā ar citām zālēm, lai ārstētu smagu reimatoīdo

artrītu, smagu zarnu iekaisumu (Krona slimību vai čūlaino kolītu) vai dažas slimības, kuru gadījumā Jūsu

imūnā sistēma darbojas pret Jūsu organismu (autoimūnu slimību), tai skaitā smagu ādas, aknu, artēriju

iekaisuma slimību un dažus asins sistēmas traucējumus.

2.

Kas Jums jāzina pirms Atsimutin 25 mg lietošanas

Nelietojiet Atsimutin 25 mg šādos gadījumos:

ja Jums ir alerģija pret azatioprīnu, merkaptopurīnu vai kādu citu (6. punktā minēto) šo zāļu

sastāvdaļu. Alerģiska reakcija var izpausties ar izsitumiem, niezi, apgrūtinātu elpošanu vai sejas,

lūpu, rīkles vai mēles pietūkumu;

ja Jums ir smagas infekcijas;

ja Jums ir smagi aknu vai kaulu smadzeņu darbības traucējumi;

ja Jums ir pankreatīts (aizkuņģa dziedzera iekaisums);

ja nesen esat vakcinēts ar dzīvu vakcīnu, piemēram, vakcīnu pret bakām vai dzelteno drudzi;

ja esat grūtniece (ja vien šīs zāles lietot nav norādījis ārsts);

ja barojat bērnu ar krūti.

Brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Pirms Atsimutin 25 mg lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.

Jūs varēsiet lietot Atsimutin 25 mg tikai tad, ja ārsts varēs kontrolēt, vai Jums nerodas blakusparādības.

______________________________________________________________________________________________________

1. lpp

SASKAŅOTS ZVA 07-09-2017

Nekavējoties ziņojiet ārstam, ja Jums rodas čūlas rīklē, drudzis, infekcijas, zemādas asinsizplūdumi vai

asiņošana.

Pirms Atsimutin 25 mg lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu:

ja Atsimutin 25 mg lietošanas laikā Jums ir paredzēta vakcinācija;

Ja Jums ir slimība, kuras gadījumā organismā veidojas pārāk maz dabiskas vielas, ko sauc par

tiopurīna metiltransferāzi (TPMT);

Ja Jums ir slimība, ko sauc par Leša-Neihena sindromu (Lesch-Nyhan syndrome).

Ja saņemat imūnsistēmu nomācošu terapiju, Atsimutin lietošana var palielināt risku, ka Jums radīsies

audzēji, arī ādas vēzis. Tādēļ Atsimutin lietošanas laikā jāizvairās no pārāk intensīvas saules staru

iedarbības, jāvalkā aizsargājošs apģērbs un jālieto aizsargkrēms pret sauli ar augstu aizsardzības

pakāpi;

limfoproliferatīvi traucējumi

ārstēšana ar Atsimutin palielina risku, ka Jums radīsies vēža forma, kas tiek saukta par

limfoproliferatīviem traucējumiem. Lietojot terapijas shēmu, kas satur vairākus imūno

sistēmu nomācošus līdzekļus (arī tiopurīnu), ir iespējama arī nave.

Vīrusu infekciju dēļ vienlaicīga vairāku imūno sistēmu nomācošu līdzekļu lietošana

palielina limfātiskās sistēmas darbības traucējumu (ar Epšteina-Barra vīrusa (EBV)

infekciju saistītu limfoproliferatīvo traucējumu) risku.

Atsimutin lietošana var palielināt risku, ka Jums radīsies

nopietna patoloģija – tā saucamais makrofāgu aktivācijas sindroms (pārmērīga ar iekaisuma

procesiem saistīto leikocītu aktivizēšanās), kas parasti tiek novērots pacientiem ar noteiktām

artrīta formām.

Nedaliet un nesasmalciniet tabletes.

Asins analīzes

Pirmajās 8 ārstēšanas nedēļās Jums vienu reizi nedēļā būs jāveic asins analīzes. Asins analīzes Jums var

būt jāveic biežāk:

- ja esat gados vecāks cilvēks;

- ja lietojat šīs zāles lielā devā;

- ja Jums ir aknu vai nieru darbības traucējumi;

- ja Jums ir kaulu smadzeņu darbības traucējumi;

- ja Jums ir pārmērīgi aktīva liesa.

Ir svarīgi, lai Jūs lietotu efektīvu kontracepcijas metodi (piemēram, prezervatīvus), jo Atsimutin 25 mg

var izraisīt iedzimtus defektus, neatkarīgi no tā, vai šīs zāles lieto vīrietis vai sieviete.

Brīdinājums

Atsimutin 25 mg lietošana jāpārtrauc stingrā uzraudzībā. Vaicājiet ārstam.

Citas zāles un Atsimutin 25 mg

Pastāstiet ārstam vai farmaceitam par visām zālēm, kuras lietojat pēdējā laikā, esat lietojis vai varētu

lietot, piemēram, par šādām zālēm:

allopurinolu, oksipurinolu vai tiopurinolu (podagras ārstēšanai);

muskuļus atslābinošus līdzekļus (miorelaksantus), piemēram, kurāri, d-tubokurarīnu, pankuroniju vai

sukcinilholīnu;

citus imūno sistēmu nomācošus līdzekļus, piemēram, ciklosporīnu vai takrolimu;

infliksimabu (Krona slimības ārstēšanai);

olsalazīnu, mesalazīnu un sulfasalazīnu (čūlainā kolīta ārstēšanai);

varfarīnu vai fenprokumonu (asinis “šķidrinošus” līdzekļus);

AKE inhibitorus (augsta asinsspiediena vai sirds mazspējas ārstēšanai);

trimetoprimu un sulfametoksazolu (antibiotiskus līdzekļus);

______________________________________________________________________________________________________

2. lpp

SASKAŅOTS ZVA 07-09-2017

cimetidīnu (gremošanas trakta čūlas ārstēšanai);

līdzekļus vēža ārstēšanai vai zāles, kas aizkavē vai aptur jaunu asins šūnu veidošanos;

furosemīdu (urīndzenošu līdzekli sirds mazspējas ārstēšanai);

vakcīnas, piemēram, pret B hepatītu;

jebkādu "dzīvu" vakcīnu.

Grūtniecība, barošana ar krūti un fertilitāte

Ja Jums ir grūtniecība vai barojat bērnu ar krūti, ja domājat, ka Jums varētu būt grūtniecība, vai plānojat

grūtniecību, pirms šo zāļu lietošanas konsultējieties ar ārstu.

Jūs nedrīkstat lietot Atsimutin 25 mg, ja Jums ir grūtniecība, izņemot gadījumus, kad to norādījis Jūsu

ārsts. Vīriešiem un sievietēm reproduktīvā vecumā jālieto kontraceptīvs līdzeklis, kas nav intrauterīna

ierīce (piemēram, spirāle, Copper T). Kontraceptīvā līdzekļa lietošana jāturpina vēl trīs mēnešus pēc

Atsimutin 25 mg lietošanas pārtraukšanas.

Atsimutin 25 mg lietošanas laikā Jūs nedrīkstat barot bērnu ar krūti, jo organismā veidojas zāļu

metabolisma galaprodukti, kas nonāk mātes pienā un var kaitēt bērnam.

Pirms jebkuru zāļu lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.

Transportlīdzekļu vadīšana un mehānismu apkalpošana

Transportlīdzekļu vadīšana un mehānismu apkalpošana Atsimutin 25 mg lietošanas laikā ir droša, ja vien

Jums nav radies reibonis. Reiboni var pastiprināt alkohols, un Jūs nedrīkstat vadīt transportlīdzekli vai

apkalpot mehānismus, ja esat lietojis alkoholu.

Atsimutin 25 mg satur laktozi

Ja ārsts ir teicis, ka Jums ir kāda cukura nepanesība, pirms šo zāļu lietošanas konsultējieties ar ārstu.

3.

Kā lietot Atsimutin 25 mg

Vienmēr lietojiet šīs zāles tieši tā, kā ārsts Jums teicis. Neskaidrību gadījumā vaicājiet ārstam vai

farmaceitam.

Tabletes jālieto maltītes laikā, uzdzerot glāzi šķidruma.

Deva

Pacientiem, kuriem veikta orgāna transplantācija

Parastā pirmās dienas deva ir līdz 5 mg/kg ķermeņa masas dienā. Turpmāk parastā deva ir 1-4 mg/kg

ķermeņa masas dienā.

Citas saslimšanas

Parastā deva ir 1–3 mg/kg ķermeņa masas dienā.

Lietošana bērniem un pusaudžiem

Atsimutin 25 mg nedrīkst lietot bērni vecumā līdz 18 gadiem, jo dati par juvenīla hroniska artrīta,

sistēmiskas sarkanās vilkēdes, dermatomiozīta un mezglainā poliarterīta ārstēšanu nav pietiekami.

Visu citu indikāciju gadījumā sniegtie ieteikumi par devām attiecas gan uz bērniem un pusaudžiem, gan

uz pieaugušajiem.

Gados vecāki cilvēki

Gados vecākiem cilvēkiem var būt nepieciešama mazāka deva.

Pacienti ar aknu vai nieru darbības traucējumiem

Pacientiem ar aknu vai nieru darbības traucējumiem var būt nepieciešama mazāka deva. Pacienti ar

smagiem aknu darbības traucējumiem nedrīkst lietot Atsimutin 25 mg.

______________________________________________________________________________________________________

3. lpp

SASKAŅOTS ZVA 07-09-2017

Atsimutin 25 mg lietošanas ilgumu noteiks ārsts. Ja Jums šķiet, ka Atsimutin 25 mg iedarbojas pārāk

stipri vai pārāk vāji, vaicājiet ārstam.

Ja esat lietojis Atsimutin 25 mg vairāk, nekā noteikts

Nekavējoties sazinieties ar ārstu, farmaceitu vai tuvāko slimnīcu.

Ja Jums ir kādi jautājumi par šo zāļu lietošanu, jautājiet ārstam vai farmaceitam.

4.

Iespējamās blakusparādības

Tāpat kā visas zāles, šīs zāles var izraisīt blakusparādības, kaut arī ne visiem tās izpaužas.

Nekavējoties informējiet ārstu, ja Jums pēkšņi rodas sēcoša elpošana, apgrūtināta elpošana,

plakstiņu, sejas vai lūpu pietūkums, izsitumi vai nieze (īpaši tad, ja tā skar visu ķermeni).

Nopietnas blakusparādības

Ja Jums rodas jebkura no turpmāk minētām blakusparādībām, nekavējoties sazinieties ar ārstu:

izteikta slikta dūša;

caureja;

drudzis, drebuļi;

muskuļu vai kaulu sāpes, muskuļu stīvums;

nogurums, reibonis;

asinsvadu iekaisums;

nieru darbības traucējumi (simptomi var būt arī izvadītā urīna daudzuma izmaiņas un urīna krāsas

izmaiņas).

Ziņojumi saņemti arī par šādām blakusparādībām.

Ļoti bieži (var rasties vairāk nekā 1 no 10 cilvēkiem):

vīrusu, sēnīšu vai baktēriju izraisītas infekcijas pacientiem pēc orgāna transplantācijas;

kaulu smadzeņu darbības pavājināšanās;

mazs leikocītu skaits asins analīzēs, kura dēļ var rasties infekcija;

slikta dūša un vemšana, ēstgribas zudums (anoreksija).

Bieži (var rasties līdz 1 no 10 cilvēkiem):

zems trombocītu līmenis, kura dēļ var rasties nosliece uz zemādas asinsizplūdumiem vai asiņošanu.

Retāk (var rasties līdz 1 no 100 cilvēkiem):

vīrusu, sēnīšu vai baktēriju izraisītas infekcijas visiem pacientiem, izņemot pacientus, kuriem veikta

orgāna transplantācija;

zems eritrocītu līmenis, kura dēļ var rasties nogurums, galvassāpes, elpas trūkums fiziskas slodzes

laikā, reibonis un bālums;

paaugstinātas jutības reakcijas, kas var izraisīt vispārēju diskomfortu, reiboni, sliktu dūšu, vemšanu,

caureju, drudzi, trīci, ādas reakcijas, piemēram, eksantēmu un izsitumus, asinsvadu iekaisumu,

muskuļu un locītavu sāpes, zemu asinsspiedienu, nieru vai aknu darbības traucējumus un gremošanas

sistēmas traucējumus;

aizkuņģa dziedzera iekaisums, kas var izraisīt stipras sāpes vēdera augšdaļā ar sliktu dūšu un

vemšanu;

aknu bojājumi, kas var izraisīt gaišus izkārnījumus, tumšu urīnu, niezi un ādas un acu dzelti, kā arī

novirzes aknu darbības izmeklējumu rezultātos.

Reti (var rasties līdz 1 no 1000 cilvēkiem):

ar asinīm un kaulu smadzenēm saistīti traucējumi, kas var izraisīt vājumu, nogurumu, bālumu,

galvassāpes, mēles iekaisumu, aizdusu, zemādas asinsizplūdumus vai infekcijas;

______________________________________________________________________________________________________

4. lpp

SASKAŅOTS ZVA 07-09-2017

gremošanas sistēmas traucējumus, kas var izraisīt caureju, sāpes vēderā, aizcietējumu, sliktu dūšu un

vemšanu;

smags aknu bojājums, kas var būt bīstams dzīvībai;

matu izkrišana, kas var mazināties arī tad, ja turpina lietot Atsimutin 25 mg;

dažāda veida vēzis, arī asins, limfātiskās sistēmas un ādas vēzis.

Ļoti reti (var rasties līdz 1 no 10 000 cilvēkiem):

dzīvībai bīstamas alerģiskas reakcijas, kas izraisa smagus ādas bojājumus (Stīvensa-Džonsona

sindroms un toksiska epidermas nekrolīze);

plaušu iekaisums, kas izraisa aizdusu, klepu un drudzi;

PML gadījumi, pēc azatioprīna lietošanas kombinācijā ar citiem imūnsupresantiem ir ziņots par JC

vīrusa izraisītām centrālās nervu sistēmas infekcijām.

Ziņošana par blakusparādībām

Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz

iespējamajām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Jūs varat ziņot par blakusparādībām arī

tieši Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003.

Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv. Ziņojot par blakusparādībām, Jūs varat palīdzēt nodrošināt plašāku

informāciju par šo zāļu drošumu.

5.

Kā uzglabāt Atsimutin

Uzglabāt šīs zāles bērniem neredzamā un nepieejamā vietā.

Nelietot šīs zāles pēc derīguma termiņa beigām, kas norādīts uz kastītes un blistera pēc “Derīgs līdz” un

“EXP”. Derīguma termiņš attiecas uz norādītā mēneša pēdējo dienu.

Uzglabāt blisteri oriģinālā iepakojumā, lai pasargātu no gaismas.

Nelietot šīs zāles, ja ir pamanāmas redzamas bojājuma pazīmes.

Neizmetiet zāles kanalizācijā vai sadzīves atkritumos. Vaicājiet farmaceitam, kā izmest zāles, kuras vairs

nelietojat. Šie pasākumi palīdzēs aizsargāt apkārtējo vidi.

6.

Iepakojuma saturs un cita informācija

Ko Atsimutin satur

Aktīvā viela ir azatioprīns.

Viena apvalkotā tablete satur 25 mg azatioprīna.

Citas sastāvdaļas ir:

Tabletes kodols: laktozes monohidrāts, mikrokristāliska celuloze, nātrija cietes glikolāts (A tips)

(Ph.Eur.), preželatinēta ciete (kukurūzas), polisorbāts 80, povidons K30, magnija

stearāts (Ph.Eur.) [augu izcelsmes].

Tabletes apvalks: hipromeloze, makrogols 400, makrogols 6000, dzeltenais dzelzs oksīds

(E172), sarkanais dzelzs oksīds (E172), melnais dzelzs oksīds (E172), titāna dioksīds

(E171).

Atsimutin ārējais izskats un iepakojums

______________________________________________________________________________________________________

5. lpp

SASKAŅOTS ZVA 07-09-2017

Atsimutin 25 mg tabletes ir oranži brūnas, apvalkotas, apaļas, abpusēji izliektas tabletes, kas iepakotas

alumīnija blisteriepakojumā ar caurspīdīgu PVH-PVdH/VMCH pārklājumu. Vienā pusē tabletēm ir

iespiedums “AZ25”, otrā pusē tās ir gludas.

Atsimutin 25 mg tabletes ir pieejamas iepakojumos pa 28, 30, 50, 56, 90 un 100 apvalkotajām tabletēm.

Reģistrācijas apliecības īpašnieks:

PharmaSwiss Česká republika s.r.o.

Jankovcova 1569/2c

170 00 Prague 7

Čehija

Ražotājs:

AqVida GmbH

Kaiser-Wilhelm-Str. 89

20355 Hamburg

Vācija

Šī lietošanas instrukcija pēdējo reizi pārskatīta 07/2017

______________________________________________________________________________________________________

6. lpp

SASKAŅOTS ZVA 07-09-2017

ZĀĻU APRAKSTS

1.

ZĀĻU NOSAUKUMS

Atsimutin 25 mg apvalkotās tabletes

2.

KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Viena apvalkotā tablete satur 25 mg azatioprīna (Azathioprinum).

Viena apvalkotā tablete satur 34,36 – 35,25 mg laktozes monohidrāta.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3.

ZĀĻU FORMA

Apvalkotā tablete.

Oranži brūnas, apvalkotas, apaļas, abpusēji izliektas tabletes ar iespiedumu “AZ25” vienā pusē, bet gludas

otrā pusē.

Biezuma limits: 2,3 – 2,7 mm.

Diametrs: 6,0 mm.

4.

KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1.

Terapeitiskās indikācijas

Azatioprīns ir indicēts imūnsupresīvās shēmās papildus pamatterapiju (pamata imūnsupresiju) veidojošiem

imūnsupresīviem līdzekļiem.

Azatioprīns ir indicēts kombinācijā ar citiem imūnsupresīviem līdzekļiem transplantāta atgrūšanas

profilaksei pacientiem, kuriem tiek veikta alogēna nieres, aknu, sirds, plaušu vai aizkuņģa dziedzera

transplantācija.

Azatioprīnu lieto kā imūno sistēmu nomācošu antimetabolītu monoterapijā vai, biežāk, kombinācijā ar citiem

līdzekļiem (parasti kortikosteroīdiem) un procedūrām, kas ietekmē imūno atbildes reakciju. Terapeitiskā

iedarbība var rasties tikai vairākas nedēļas vai mēnešus pēc terapijas sākuma un izpausties arī ar steroīdu

patēriņu mazinošu ietekmi, tādēļ mazinās toksicitāte, kas saistīta ar lielām kortikosteroīdu devām un ilgstošu

to lietošanu.

Azatioprīns monoterapijā vai kombinācijā ar kortikosteroīdiem un/vai citām zālēm un procedūrām indicēts

smagos turpmāk minēto slimību gadījumos pacientiem ar steroīdu nepanesību, atkarību no steroīdiem un

neatbilstošu terapeitisko atbildes reakciju, neraugoties uz steroīdu lietošanu lielā devā:

smags aktīvs reimatoīdais artrīts, kuru nav iespējams kontrolēt ar mazāk toksiskiem līdzekļiem (slimību

modificējošiem pretreimatisma līdzekļiem, DMARD – disease modifying anti-rheumatic drugs);

smaga vai vidēji smaga iekaisīga zarnu slimība (Krona slimība vai čūlainais kolīts);

sistēmiskā sarkanā vilkēde;

dermatomiozīts un polimiozīts;

autoimūns hronisks aktīvs hepatīts;

mezglainais poliarterīts (polyarteritis nodosa);

autoimūna hemolītiskā anēmija;

hroniska refraktāra idiopātiska trombocitopēniskā purpura.

SASKAŅOTS ZVA 07-09-2017

4.2.

Devas un lietošanas veids

Devas

Transplantācija

Atkarībā no izvēlētās imūnsupresīvās shēmas pirmajā terapijas dienā var lietot devu līdz 5 mg/kg ķermeņa

masas dienā. Uzturošā deva var būt robežās no 1 līdz 4 mg/kg ķermeņa masas dienā, un tā jāpielāgo

atbilstoši klīniskajām prasībām un hematoloģiskai panesamībai.

Pierādījumi liecina, ka azatioprīna terapiju var turpināt nenoteiktu laiku pat tad, ja transplantāta atgrūšanas

riska dēļ nepieciešamas tikai mazas devas.

Citas slimības

Parasti sākumdeva ir 1–3 mg/kg ķermeņa masas dienā, un tā jāpielāgo atbilstoši klīniskajai atbildes reakcijai

(kas var rasties tikai pēc vairākām nedēļām vai mēnešiem) un hematoloģiskai panesamībai.

Tiklīdz radusies terapeitiskā atbildes reakcija, jāapsver uzturošās devas samazināšana līdz zemākajai

pakāpei, kāda nepieciešama atbildes reakcijas saglabāšanai. Ja trīs līdz sešu mēnešu laikā pacienta stāvoklis

neuzlabojas, jāapsver šo zāļu lietošanas pārtraukšana.

Nepieciešamā uzturošā deva var būt robežās no mazāk nekā 1 mg/kg līdz 3 mg/kg ķermeņa masas dienā

atkarībā no ārstētās slimības un pacienta individuālās atbildes reakcijas, tai skaitā hematoloģiskās

panesamības.

Deva hroniska aktīva hepatīta ārstēšanai parasti ir no 1,0 līdz 1,5 mg/kg ķermeņa masas dienā.

Lietošana pacientiem ar nieru un/vai aknu darbības traucējumiem

Pacientiem ar nieru un/vai aknu mazspēju jāizvēlas deva, kas atbilst parasto devu diapazona apakšējai

robežai. Azatioprīna lietošana kontrindicēta pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt

4.3. apakšpunktu).

Lietošana bērniem un pusaudžiem

Dati, lai ieteiktu azatioprīna lietošanu juvenila hroniska artrīta, sistēmiskas sarkanās vilkēdes,

dermatomiozīta un mezglainā poliarterīta (polyarteritis nodosa) ārstēšanai, nav pietiekami.

Citu indikāciju gadījumā iepriekš sniegtie ieteikumi par devām attiecas gan uz bērniem un pusaudžiem, gan

uz pieaugušajiem.

Lietošana gados vecākiem pacientiem

Specifiskas informācijas par azatioprīna panesamību gados vecākiem pacientiem nav. Ieteicams lietot devas,

kas atbilst parasto devu diapazona apakšējai robežai (informāciju par asins ainas kontroli skatīt

4.4. apakšpunktā).

Ja vienlaicīgi ar azatioprīnu lieto allopurinolu, oksipurinolu vai tiopurinolu, azatioprīna deva jāsamazina līdz

ceturtdaļai no sākotnējās devas (skatīt 4.4. un 4.5. apakšpunktu).

Terapeitiskā ietekme var izpausties tikai pēc vairākām nedēļām vai mēnešiem.

Šīs zāles var lietot ilgstoši, ja vien pacients tās panes.

Azatioprīna lietošana vienmēr jāpārtrauc pakāpeniski un nodrošinot rūpīgu uzraudzību.

Jāizvairās no tablešu dalīšanas vai sasmalcināšanas.

Lietošanas veids

Iekšķīgai lietošanai.

Tablete(-s) jālieto, uzdzerot vismaz glāzi šķidruma (200 ml).

Tablete(-s) jālieto ēšanas laikā, lai mazinātu sliktas dūšas risku.

SASKAŅOTS ZVA 07-09-2017

4.3.

Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

Paaugstināta jutība pret 6 merkaptopurīnu (azatioprīna metabolīts).

Smagas infekcijas.

Smagi aknu vai kaulu smadzeņu darbības traucējumi.

Pankreatīts.

Jebkādas dzīvas vakcīnas, īpaši BCG, baku vai dzeltenā drudža vakcīnas, lietošana.

Grūtniecība, ja vien ieguvums nepārsniedz risku (skatīt 4.6. apakšpunktu).

Bērna barošana ar krūti (skatīt 4.6. apakšpunktu).

4.4.

Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Azatioprīna lietošana ir saistīta ar iespējamu risku, tāpēc šīs zāles nedrīkst parakstīt, ja terapijas laikā nav

iespējams atbilstoši novērot, vai pacientam nerodas toksiskas izpausmes.

Pirmo astoņu terapijas nedēļu laikā vismaz vienu reizi nedēļā jānosaka pilna asins aina, ieskaitot

trombocītu skaitu. Šāda kontrole biežāk jāveic:

lielu devu lietošanas gadījumā;

gados vecākiem pacientiem;

nieru darbības traucējumu gadījumā;

vieglu vai vidēji smagu aknu darbības traucējumu gadījumā (skatīt 4.2. un 5.2. apakšpunktu);

vieglu vai vidēji smagu kaulu smadzeņu darbības traucējumu gadījumā (skatīt arī 4.2. apakšpunktu);

pacientiem ar palielinātu liesu.

Pēc 8 nedēļām asins ainas kontroles biežumu var samazināt. Pilnas asins ainas noteikšanu ieteicams

atkārtot vienu reizi mēnesī vai vismaz ne retāk kā ik pēc 3 mēnešiem.

Pacienti jāinformē, ka par čūlām rīklē, drudzi, infekcijām, zemādas asinsizplūdumiem, asiņošanu vai

citām kaulu smadzeņu nomākuma pazīmēm nekavējoties jāziņo ārstam.

Regulāri jākontrolē aknu darbība, īpaši pacientiem ar aknu darbības traucējumiem.

Dažiem cilvēkiem ir pārmantots enzīma tiopurīna metiltransferāzes (TPMT) deficīts, un šiem pacientiem

var būt neparasti izteikta jutība pret azatioprīna mielosupresīvo darbību, kā arī nosliece uz kaulu

smadzeņu nomākuma strauju rašanos pēc azatioprīna lietošanas uzsākšanas. Šo problēmu var pastiprināt

lietošana vienlaicīgi ar TPMT nomācošām zālēm, piemēram, olsalazīnu, mesalazīnu vai sulfasalazīnu.

Saņemti arī ziņojumi, ka pacientiem, kuri saņēmuši 6-merkaptopurīnu (azatioprīna aktīvo metabolītu)

kombinācijā ar citiem citotoksiskiem līdzekļiem, samazinātā TPMT aktivitāte ir paaugstinājusi

sekundāras leikozes un mielodisplāzijas risku (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Ierobežoti dati liecina, ka azatioprīns nav efektīvs pacientiem ar pārmantotu hipoksantīna-guanīna-

fosforiboziltransferāzes deficītu (Leša-Neihena sindromu – Lesch-Nyhan syndrome). Tādēļ šādiem

pacientiem azatioprīnu lietot nedrīkst.

Ja vienlaicīgi ar azatioprīnu lieto kumarīna grupas antikoagulantus, rūpīgi jākontrolē asinsrece (skatīt

4.5. apakšpunktu).

Azatioprīna lietošanas pārtraukšana var izraisīt izteiktu stāvokļa pasliktināšanos, piemēram, pacientiem ar

sistēmisko sarkano vilkēdi ar nefrītu, dermatomiozītu un polimiozītu; Krona slimību, čūlaino kolītu;

mezglaino

poliarterītu;

hronisku

refraktāru

idiopātisku

trombocitopēnisko

purpuru;

autoimūnu

hemolītisko anēmiju; smagu aktīvu reimatoīdo artrītu vai autoimūnu hepatītu.

Azatioprīna lietošana vienmēr jāpārtrauc pakāpeniski un rūpīgā uzraudzībā.

SASKAŅOTS ZVA 07-09-2017

Ja kopā ar azatioprīnu lieto inaktivētas vai toksoīdu vakcīnas, vienmēr jākontrolē imūnā atbildes reakcija,

nosakot antivielu titru.

Azatioprīna lietošanas laikā pacientiem biežāk radies ādas audzējs. Ādas audzēji galvenokārt radušies

saules gaismas iedarbībai pakļautajos ādas laukumos. Pacienti jābrīdina par izvairīšanos no pārmērīgas

saules vai UV starojuma ietekmes uz ādu, un viņiem regulāri jāveic ādas izmeklējumi (skatīt arī

4.8. apakšpunktu).

Īpaša piesardzība jāievēro pacientiem ar neārstētām akūtām infekcijām (skatīt arī 4.3. apakšpunktu).

Pacientiem, kuri vienlaicīgi saņem citotoksisku terapiju, azatioprīnu var lietot tikai tad, ja ir nodrošināta

uzraudzība.

Progresējoša multifokāla leikoencefalopātija (PML)

Par PML, oportūnistisku infekciju, ko izraisa JC vīruss, ir ziņots saistībā ar pacientiem, kas saņēmuši

azatioprīnu vienlaicīgi ar citiem imūnsupresantiem. Imunitāti nomācošo terapiju nekavējoties jāpārtrauc, ja

novēro simptomus vai pazīmes, kas varētu norādīt uz PML attīstību, un jāpiemēro atbilstoša izvērtēšana, lai

noteiktu diagnozi (skatīt arī 4.8.

apakšpunktu

Mutagenitāte

Gan vīriešiem, gan sievietēm pēc azatioprīna lietošanas pierādīta hromosomu patoloģiju rašanās. Novērtēt

azatioprīna nozīmi šo defektu izcelsmē ir sarežģīti.

Kancerogenitāte (skatīt arī 4.8.

apakšpunktu)

Pacientiem, kuri saņem imūnsupresīvu terapiju, tajā skaitā azatioprīnu, ir palielināts limfoproliferatīvo

traucējumu un citu ļaundabīgo slimību, īpaši ādas vēža (melanomas un nemelanomas), sarkomas (Kapoši

sarkomas un citu sarkomu) un dzemdes kakla vēža in situ, rašanās risks. Riska palielināšanās ir saistīta ar

imūnsistēmas nomākuma pakāpi un ilgumu. Ir ziņots, ka imūnsupresantu lietošanas pārtraukšana var daļēji

novērst limfoproliferatīvos traucējumus.

Tādēļ terapijas shēmas, kas satur vairākus imūnsupresantus (tajā skaitā tiopurīnu), ir lietojamas piesardzīgi,

jo var rasties limfoproliferatīvi traucējumi, daži ar letālu iznākumu. Vienlaicīga vairāku imūnsupresantu

lietošana palielina Epšteina-Barra vīrusa (EBV) izraisītu limfoproliferatīvo traucējumu risku.

Piezīme par rīkošanos ar zālēm

Azatioprīns ir mutagēns un, iespējams, kancerogēns. Rīkojoties ar šo vielu, jāievēro atbilstoši piesardzības

pasākumi. Tas īpaši jāņem vērā medmāsām, kurām ir grūtniecība (skatīt 6.6.apakšpunktu).

Makrofāgu aktivācijas sindroms

Makrofāgu aktivācijas sindroms (MAS) ir pazīstama dzīvībai bīstama patoloģija, kas var attīstīties

pacientiem ar autoimūniem traucējumiem, īpaši pacientiem ar iekaisīgām zarnu slimībām, un pēc azatioprīna

lietošanas var palielināties šī sindroma attīstības iespējamība. Ja ir radies MAS vai ir aizdomas par to, pēc

iespējas drīzāk ir jāsāk pacienta izmeklēšana un ārstēšana, kā arī jāpārtrauc azatioprīna lietošana. Ārstiem

jāpievērš īpaša uzmanība infekciju, piemēram, EBV un citomegalovīrusa (CMV) izraisītajiem simptomiem,

jo šie vīrusi ir zināmi kā MAS ierosinātāji.

Laktoze

Šīs zāles nav ieteicams lietot pacientiem ar retu pārmantotu galaktozes nepanesību, Lapp laktāzes deficītu vai

glikozes un galaktozes malabsorbciju.

4.5.

Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Allopurinolam, oksipurinolam un tiopurinolam ir nomācoša ietekme uz azatioprīna metabolismu, jo

tie bloķē enzīmu ksantīnoksidāzi. Ja vienlaicīgi ar azatioprīnu lieto allopurinolu, oksipurinolu un/vai

SASKAŅOTS ZVA 07-09-2017

tiopurinolu, azatioprīna deva jāsamazina līdz ceturtdaļai no sākotnējās devas (skatīt 4.2. un

4.4. apakšpunktu).

Klīniskie pierādījumi liecina, ka azatioprīns antagonizē nedepolarizējošo miorelaksantu, piemēram,

kurāres, d-tubokurarīna un pankuronija, iedarbību. Eksperimentālie dati apstiprina, ka azatioprīns

novērš d-tubokurarīna izraisīto neiromuskulāro blokādi, un liecina, ka tas pastiprina sukcinilholīna

izraisīto neiromuskulāro blokādi (skatīt 4.4. apakšpunktu). Pacienti jāizglīto, ka pirms ķirurģiskām

operācijām par azatioprīna lietošanu ir jāinformē anesteziologs.

Ja azatioprīnu kombinē ar citiem imūnsupresīviem līdzekļiem, piemēram, ciklosporīnu vai

takrolimu, jāņem vērā paaugstināts pārmērīgas imūnsupresijas risks.

Ārstējot Krona slimību, novērota azatioprīna mijiedarbība ar infliksimabu. Pacientiem, kuri pastāvīgi

lietoja azatioprīnu, pirmajās nedēļās pēc infliksimaba infūzijas novēroja pārejošu 6-TGN

(6-tioguanīna nukleotīds, azatioprīna aktīvais metabolīts) līmeņa paaugstināšanos un leikocītu vidējā

skaita samazināšanos, bet pēc 3 mēnešiem šie rādītāji atjaunojās līdz sākotnējām vērtībām.

Ja azatioprīnu lieto vienlaicīgi ar aminosalicilskābes atvasinājumiem, piemēram, olsalazīnu,

mesalazīnu vai sulfasalazīnu, paaugstinās tā mielosupresīvās iedarbības risks, jo tiek inhibēts

metabolisms aknās (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Pēc lietošanas vienlaicīgi ar azatioprīnu ziņots par varfarīna un fenprokumona asinsreci mazinošās

ietekmes inhibīciju, tāpēc rūpīgi jākontrolē asinsrece (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Lietojot azatioprīnu vienlaicīgi ar AKE inhibitoriem, trimetoprimu/sulfametoksazolu, cimetidīnu vai

indometacīnu, paaugstinās mielosupresijas risks (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Lietojot azatioprīnu vienlaicīgi ar līdzekļiem, kam piemīt mielosupresīvas vai citotoksiskas īpašības,

var pastiprināties tā mielotoksiskā iedarbība. Tas attiecas arī uz mielosupresīvu terapiju, kas pabeigta

īsi pirms azatioprīna terapijas uzsākšanas (skatīt 4.4. apakšpunktu).

In vitro pierādīts, ka furosemīds mazina azatioprīna metabolismu cilvēka aknu audos. Šīs atrades

klīniskā nozīme nav zināma.

Azatioprīna imūnsupresīvā darbība var izraisīt netipisku un iespējami bīstamu atbildes reakciju uz

dzīvām vakcīnām, tāpēc teorētisku apsvērumu dēļ azatioprīnu lietojušiem pacientiem ir kontrindicēta

dzīvu vakcīnu ievadīšana (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Iespējama vājāka atbildes reakcija uz nedzīvām vakcīnām, un pacientiem, kurus ārstēja ar

azatioprīna un kortikosteroīdu kombināciju, novēroja šādu atbildes reakcija uz B hepatīta vakcīnu.

Mazs klīniskais pētījums liecina, ka parastās terapeitiskās devās azatioprīnam nepiemita nevēlama

ietekme uz atbildes reakciju pret polivalentu pneimokoku vakcīnu, vērtējot pēc antikapsulāro

specifisko antivielu vidējās koncentrācijas (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Iekšķīgi lietota 20 mg/m

deva palielināja 6-merkaptopurīna zemlīknes laukumu par aptuveni 31 %,

bet intravenozi ievadīta 2 g/m

un 5 g/m

metotreksāta deva palielināja 6-merkaptopurīna zemlīknes

laukumu attiecīgi par 69 % un 93 %. Tāpēc, lietojot vienlaicīgi ar metotreksātu lielā devā, jāpielāgo

azatioprīna deva, lai saglabātu adekvātu leikocītu skaitu.

4.6.

Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Azatioprīnu nedrīkst lietot grūtniecības laikā, ja vien nav rūpīgi izvērtēts risks un ieguvums (skatīt

4.3. apakšpunktu).

Pētījumos ar dzīvniekiem azatioprīns bija teratogēns un embriotoksisks (skatīt 5.3. apakšpunktu).

Pēc lietošanas mātei azatioprīns un tā metabolīti nelielā koncentrācijā atklāti augļa asinīs un amnija

šķidrumā. Leikopēnija un/vai trombocitopēnija novērota vairākiem jaundzimušajiem, kuru mātes

SASKAŅOTS ZVA 07-09-2017

grūtniecības laikā bija lietojušas azatioprīnu. Grūtniecības laikā ieteicama papildu aprūpe, veicot

hematoloģisku kontroli mātei un leikopēnijas gadījumā samazinot azatioprīna devu.

Azatioprīna lietošanas laikā un vismaz trīs mēnešus pēc tās beigām reproduktīvā vecuma vīriešiem un

sievietēm jālieto kontracepcijas līdzekļi. Tas attiecas arī uz pacientiem ar hroniskas urēmijas izraisītiem

fertilitātes traucējumiem, jo parasti pēc transplantācijas fertilitāte normalizējas. Azatioprīnam novērota

nevēlama ietekme uz intrauterīno kontraceptīvo ierīču efektivitāti. Tāpēc ieteicams lietot citas vai papildu

kontracepcijas metodes.

Pēc azatioprīna un prednizona kombinācijas iedarbības uz augli in utero novērota īslaicīga imūnās sistēmas

darbības pavājināšanās. Ja azatioprīnu lieto kopā ar prednizolonu, ziņots par intrauterīnas augšanas

aizkavēšanos un priekšlaicīgām dzemdībām. Šo azatioprīna īpašību ilgtermiņa sekas nav zināmas, taču

daudzi bērni, kuri in utero bijuši pakļauti šīs aktīvās vielas iedarbībai, tagad ir sasnieguši desmit gadu

vecumu un nav ziņots par sarežģījumiem.

Barošana ar krūti

Azatioprīna aktīvais metabolīts 6-merkaptopurīns ir atklāts azatioprīnu lietojošu sieviešu pirmpienā un pienā.

Bērna barošana ar krūti un vienlaicīga azatioprīna lietošana ir kontrindicēta (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Fertilitāte

Hroniskas nieru mazspējas samazināšanās pēc nieres transplantācijas, ietverot azatioprīna lietošanu, gan

vīriešiem, gan sievietēm bija saistīta ar fertilitātes uzlabošanos (informāciju par kontracepcijas metodēm

skatīt iepriekš).

4.7.

Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Tā kā iespējamas nevēlamas blakusparādības, piemēram, reibonis, un dažādas individuālas reakcijas,

azatioprīna lietošana var nevēlami ietekmēt spēju aktīvi piedalīties ceļu satiksmē vai apkalpot mehānismus.

Tas īpaši jāņem vērā, ja šīs zāles tiek lietotas kopā ar alkoholu.

4.8.

Nevēlamās blakusparādības

Nevēlamo blakusparādību rašanās gaidāma aptuveni 15 % pacientu. Blakusparādību veids, biežums un

smaguma pakāpe var būt atkarīga no azatioprīna devas un terapijas ilguma, kā arī no pacienta pamatslimības

vai vienlaicīgi saņemtās terapijas.

Azatioprīna galvenā nevēlamā blakusparādība ir no devas atkarīgs, parasti atgriezenisks kaulu smadzeņu

nomākums, kas izpaužas ar leikopēniju, trombocitopēniju un anēmiju. Leikopēnija var rasties vairāk nekā

50 % visu pacientu, kas ārstēti ar parastajām azatioprīna devām.

Nevēlamo blakusparādību biežums tiek klasificēts šādi:

ļoti bieži (≥1/10);

bieži (≥1/100 līdz <1/10);

retāk (≥1/1000 līdz <1/100);

reti (≥1/10 000 līdz <1/1000);

ļoti reti (<1/10 000);

nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

Infekcijas un infestācijas

Pacienti pēc orgāna transplantācijas, kuri lieto azatioprīnu kombinācijā ar citiem imūnsupresantiem

Ļoti bieži:

vīrusu, sēnīšu un baktēriju izraisītas infekcijas.

Citas indikācijas

Retāk:

vīrusu, sēnīšu un baktēriju izraisītas infekcijas.

SASKAŅOTS ZVA 07-09-2017

Pacientiem, kuri azatioprīnu lieto monoterapijā vai kombinācijā ar citiem imūnsupresantiem, īpaši

kortikosteroīdiem, ir novērota pastiprināta uzņēmība pret vīrusu, sēnīšu un baktēriju izraisītām infekcijām.

Ļoti reti:

pēc azatioprīna lietošanas kombinācijā ar citiem imūnsupresantiem ir ziņots par PML

gadījumiem, ko izraisījis JC vīruss (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Labdabīgi un ļaundabīgi audzēji (ieskaitot cistas un polipus)

Reti:

ļaundabīgi audzēji, tai skaitā arī limfoproliferatīvi traucējumi, ādas vēzis (melanoma un

nemelanoma), sarkoma (Kapoši un citas sarkomas) un dzemdes kakla vēzis in situ, akūta

mieloleikoze un mielodisplāzija (skatīt arī 4.4. apakšpunktu).

Pacientiem, kuri lieto imūnsupresīvas zāles, īpaši transplantātu recipientiem, kas saņem agresīvu terapiju, ir

paaugstināts nehodžkina limfomas un citu ļaundabīgo audzēju, īpaši ādas vēža (melanomas un

nemelanomas), sarkomas (Kapoši un citas sarkomas) un dzemdes kakla vēža in situ risks, tāpēc šāda terapija

jāuztur zemākajā efektīvajā pakāpē. Paaugstinātais nehodžkina limfomas risks pacientiem ar reimatoīdo

artrītu un nomāktu imūno sistēmu salīdzinājumā ar vispārējo populāciju vismaz daļēji ir saistīts ar pašu

slimību.

Reti saņemti ziņojumi par akūtu mieloleikozi un mielodisplāziju (dažos gadījumos saistībā ar hromosomu

patoloģijām).

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Ļoti bieži:

kaulu smadzeņu darbības nomākums; leikopēnija.

Bieži:

trombocitopēnija.

Retāk:

anēmija.

Reti:

agranulocitoze, pancitopēnija, aplastiskā anēmija, megaloblastiskā anēmija, eritroīda

hipoplāzija.

Azatioprīns var būt saistīts ar devatkarīgu, parasti atgriezenisku kaulu smadzeņu darbības nomākumu, kas

visbiežāk izpaužas ar leikopēniju, dažkārt - ar anēmiju un trombocitopēniju, bet reti - ar agranulocitozi,

pancitopēniju vai aplastisko anēmiju. Šie traucējumi var rasties īpaši pacientiem ar noslieci uz

mielotoksicitāti, piemēram, pacientiem ar TPMT deficītu un nieru vai aknu mazspēju, kā arī pacientiem,

kuriem, lietojot azatioprīnu vienlaicīgi ar allopurinolu, netiek samazināta azatioprīna deva.

Saistībā ar azatioprīna terapiju novērota atgriezeniska, devatkarīga vidējā eritrocītu tilpuma un eritrocītu

hemoglobīna satura palielināšanās. Novērotas arī megaloblastiskas izmaiņas kaulu smadzenēs, taču smaga

megaloblastiskā anēmija un eritroīdā hipoplāzija ir reti.

Imūnās sistēmas traucējumi

Retāk:

paaugstinātas jutības reakcijas.

Ļoti reti:

Stīvensa-Džonsona sindroms un toksiska epidermas nekrolīze.

Dažos gadījumos pēc azatioprīna lietošanas novēroti vairāki atšķirīgi klīniskie sindromi, kas, domājams, ir

paaugstinātas jutības idiosinkrātiskas izpausmes. Klīniskās izpausmes ietver savārgumu, reiboni, sliktu dūšu,

vemšanu, caureju, drudzi, stingumu, eksantēmu, izsitumus, vaskulītu, mialģiju, artralģiju, hipotensiju, nieru

darbības traucējumus, aknu darbības traucējumus un holestāzi (skatīt “Aknu un/vai žults izvades sistēmas

traucējumi”).

Daudzos gadījumos, atkārtoti uzsākot zāļu lietošanu, pierādīta saistība ar azatioprīnu. Azatioprīna lietošanas

tūlītēja pārtraukšana un asinsrites balstterapijas uzsākšana, kad tas bijis nepieciešams, vairumā gadījumu

ļāvusi panākt atveseļošanos. Citas izteiktas patoloģijas ļoti retos gadījumos ir izraisījušas nāvi.

SASKAŅOTS ZVA 07-09-2017

Ja radusies paaugstinātas jutības reakcija pret azatioprīnu, katrā gadījumā individuāli rūpīgi jānovērtē, vai ir

nepieciešama azatioprīna turpmāka lietošana.

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Ļoti reti:

atgriezenisks pneimonīts.

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Ļoti bieži:

slikta dūša un anoreksija, dažkārt ar vemšanu.

Retāk:

pankreatīts.

Reti:

orgāna transplantāta recipientu populācijā ziņots par kolītu, divertikulītu un zarnas

perforāciju, pacientiem ar iekaisīgu zarnu slimību ziņots par smagu caureju.

Nelielai daļai pacientu pēc pirmās azatioprīna lietošanas reizes rodas slikta dūša. To var mazināt, lietojot

tabletes pēc maltītes.

Transplantāta recipientiem, kas saņēma imūnsupresīvu terapiju, ziņots par nopietnām komplikācijām, tai

skaitā kolītu, divertikulītu un zarnas perforāciju. Tomēr šo traucējumu etioloģija nav pilnīgi noskaidrota, un

var būt saistītas ar kortikosteroīdu lietošanu lielās devās. Pacientiem, kuriem ar azatioprīnu ārstēta iekaisīga

zarnu slimība, ziņots par smagu caureju, kas atkārtoti radusies pēc zāļu lietošanas atkārtotas uzsākšanas.

Nelielam procentuālajam īpatsvaram pacientu, kuri saņem azatioprīnu, īpaši pacientiem pēc nieres

transplantācijas un pacientiem, kuriem noteikta iekaisīgas zarnu slimības diagnoze, ir ziņots par pankreatīta

rašanos. Pankreatīta saistīšana ar kādu noteiktu zāļu lietošanu ir apgrūtināta, lai gan dažos gadījumos

atkārtota zāļu lietošanas uzsākšana ir apstiprinājusi saistību ar azatioprīnu.

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi

Retāk:

holestāze un novirzes aknu funkcionālo izmeklējumu rezultātos.

Reti:

dzīvībai bīstams aknu bojājums.

Dažkārt saistībā ar azatioprīna terapiju ir ziņots par holestāzi un aknu darbības pasliktināšanos, un parasti šie

traucējumi pēc zāļu lietošanas pārtraukšanas izzūd. Tie var būt saistīti ar paaugstinātas jutības reakcijas

simptomiem (skatīt "Imūnās sistēmas traucējumi/paaugstinātas jutības reakcijas").

Galvenokārt transplantāta recipientiem aprakstīti reti, bet dzīvībai bīstami aknu bojājumi, kas saistīti ar

ilgstošu azatioprīna lietošanu. Histoloģiskā atrade ietver sinusoīdu dilatāciju, aknu peliozi, venookluzīvu

slimību un nodulāru reģeneratīvu hiperplāziju. Ja radušās klīniskas aizdomas par venookluzīvu slimību,

azatioprīna lietošana jāpārtrauc pavisam. Dažos gadījumos azatioprīna lietošanas pārtraukšana panākusi vai

nu īslaicīgu, vai pastāvīgu aknu histoloģiskās ainas uzlabošanos un simptomu mazināšanos.

Ādas un zemādas audu bojājumi

Reti:

alopēcija.

Vairākos gadījumos pacientiem, kuri lietojuši azatioprīnu un citus imūnsupresīvos līdzekļus, aprakstīta matu

izkrišana. Daudzos gadījumos šie traucējumi izzuda spontāni, neraugoties uz terapijas turpināšanu.

Alopēcijas saistība ar azatioprīna lietošanu nav pierādīta.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu

ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par

jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003.

Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv

SASKAŅOTS ZVA 07-09-2017

4.9.

Pārdozēšana

Simptomi un pazīmes

Galvenās azatioprīna pārdozēšanas pazīmes ir neizskaidrota infekcija, čūlu veidošanās rīklē, zemādas

asinsizplūdumi un asiņošana, un tās izraisa kaulu smadzeņu nomākums, kas maksimumu sasniedz pēc

9 - 14 dienām. Lielāka šo pazīmju rašanās iespēja ir pēc hroniskas, nevis vienreizējas akūtas pārdozēšanas. Ir

saņemts ziņojums par vienu pacientu, kurš vienā reizē lietoja 7,5 g azatioprīna. Šīs pārdozēšanas gadījumā

tūlītējās toksiskās izpausmes bija slikta dūša, vemšana un caureja, kam sekoja viegla leikopēnija un viegli

aknu darbības traucējumi. Atveseļošanās noritēja bez sarežģījumiem.

Ārstēšana

Specifiska antidota nav. Izmantota kuņģa skalošana. Lai ātri novērstu jebkādu iespējamu nevēlamu

iedarbību, pacients jānovēro, tai skaitā jāveic hematoloģiska kontrole. Dialīzes lietderība pacientiem pēc

azatioprīna pārdozēšanas nav zināma, lai gan azatioprīns ir daļēji dializējams.

5.

FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1.

Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: citi imūnsupresīvie līdzekļi;

ATĶ kods: L04AX01.

Azatioprīns ir 6-merkaptopurīna (6-MP) imidazola atvasinājums. In vivo tas ātri noārdās līdz 6-MP un

1-metil-4-nitro-5-tioimidazolam.

6-MP viegli šķērso šūnu membrānas un šūnā tiek pārveidots par vairākiem purīna tioanalogiem, kas ietver

galveno aktīvo nukleotīdu tioinozīnskābi. Pārveidošanas ātrums dažādiem cilvēkiem atšķiras. Nukleotīdi

nešķērso šūnu membrānas, tāpēc necirkulē ķermeņa šķidrumos. Neatkarīgi no 6-MP ievadīšanas tieši vai

veidošanās in vivo no azatioprīna tas tiek eliminēts galvenokārt neaktīva oksidēta metabolīta tiourīnskābes

veidā. Šo oksidēšanu veic ksantīnoksidāze – enzīms, kuru inhibē allopurinols. Metilnitroimidazola

funkcionālās grupas aktivitāte nav skaidri noteikta. Taču vairākās sistēmās tā, domājams, maina azatioprīna

aktivitāti, salīdzinot ar 6-MP aktivitāti. Azatioprīna vai 6-MP koncentrācijas noteikšanai plazmā nav

prognostiskas vērtības attiecībā uz šo savienojumu efektivitāti vai toksicitāti.

Azatioprīns ietekmē gan imūno reakciju, gan audzēja augšanu. Tā galvenā nozīme ir bijusi kā līdzeklim

imūnās atbildes reakcijas nomākšanai. Precīzs mehānisms, ar kādu tiek panākta šī ietekme, nav zināms.

Tomēr izvirzīti šādi iespējamie mehānismi:

atbrīvotais 6-MP darbojas kā purīna antimetabolīts;

iespējama -SH grupu bloķēšana ar alkilēšanu;

tiek nomākti daudzi nukleīnskābju biosintēzes ceļi, tādēļ tiek novērsta imūnkompetento šūnu (B un

T limfocītu) proliferācija un aktivitāte;

dezoksiribonukleīnskābes (DNS) bojājumu ierosināšana, ietverot tajā purīna tioanalogus.

5.2.

Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Pēc iekšķīgas lietošanas azatioprīns uzsūcas labi. Maksimālā koncentrācija plazmā tiek sasniegta 1–2 stundas

pēc zāļu lietošanas.

Izkliede

Azatioprīns strauji izkliedējas organismā. Eliminācijas pusperiods plazmā ir 3–5 stundas. Ar plazmas

olbaltumvielām saistās tikai 30 % šo zāļu. 12,5 % nonāk cerebrospinālajā šķidrumā.

SASKAŅOTS ZVA 07-09-2017

Biotransformācija

Azatioprīns tiek intensīvi metabolizēts līdz 6-tioinozīnskābei un metilmerkaptopurīna ribonukleotīdam, kas

daļēji ir atbildīgs par šo zāļu iedarbību.

Iedarbību in vivo sarežģī metilnitroimidazola, kurš arī konstatēts, darbība.

Eliminācija

Līdz 50 % devas tiek izvadīti ar urīnu pirmo 24 stundu laikā pēc šo zāļu lietošanas, un aptuveni 10 % tiek

izvadīti neizmainītas vielas veidā. Tikai 12,6 % devas tiek izvadīti ar fēcēm 48 stundu laikā. Pierādījumu par

enterohepātisko cirkulāciju nav.

Īpašas pacientu grupas

Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem var būt nepieciešama mazāka deva, iespējams, tāpēc, ka ir

samazināta azatioprīna aktīvo metabolītu izvadīšana.

Izmaiņas azatioprīna metabolismā ir arī pacientiem ar aknu darbības traucējumiem. Pārveidošana par aktīvo

formu, īpaši noārdīšana līdz izvadāmiem metabolītiem, ir mazāka (skatīt 4.2. un 4.4. apakšpunktu).

Azatioprīna aktīvais metabolīts merkaptopurīns ir atklāts azatioprīnu lietojušu sieviešu pirmpienā un pienā.

5.3.

Preklīniskie dati par drošumu

Vairāku sugu dzīvniekiem ar dažādu jutības pakāpi novērota teratogenitāte vai embrioletalitāte. Deva

5-15 mg/kg dzīvsvara dienā trušiem grūsnības 6. - 14. dienā izraisīja skeleta patoloģijas; deva 1–2 mg/kg

dzīvsvara pelēm un žurkām 3. - 12. grūsnības dienā izraisīja embriju bojāeju.

Azatioprīns bija mutagēns vairākos in vitro un in vivo genotoksicitātes testos.

Azatioprīna ilgtermiņa kancerogenitātes pētījumos ar pelēm un žurkām tika novērota palielināta

limfosarkomas (pelēm) un epiteliālu audzēju un karcinomu (žurkām) sastopamība, ja devas līdz 2 reizes

pārsniedza terapeitisko devu cilvēkam.

6.

FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1.

Palīgvielu saraksts

Kodols

Laktozes monohidrāts

Mikrokristāliska celuloze

Nātrija cietes glikolāts (A tips) (Ph.Eur.)

Preželatinēta ciete (kukurūzas)

Polisorbāts 80

Povidons K30

Magnija stearāts (Ph.Eur.) [augu izcelsmes]

Apvalks

Opadry 02G56674 Brown:

Hipromeloze

Titāna dioksīds (E171)

Makrogols 400

Makrogols 6000

Dzeltenais dzelzs oksīds (E172)

Sarkanais dzelzs oksīds (E172)

Melnais dzelzs oksīds (E172)

SASKAŅOTS ZVA 07-09-2017

6.2.

Nesaderība

Nav zināma.

6.3.

Uzglabāšanas laiks

3 gadi.

6.4.

Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt oriģinālā iepakojumā, lai pasargātu no gaismas.

6.5.

Iepakojuma veids un saturs

Apvalkotās tabletes ir iepakotas blisterī (caurspīdīga bezkrāsaina PVH-PVdH plēve un izturīga alumīnija

folija ar VMCH termohermetizējošu laku) kartona kastītē.

Iepakojuma lielums: 28, 30, 50, 56, 90 un 100 apvalkotās tabletes

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6.

Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Ja vien tabletes apvalks nav bojāts, rīkošanās ar azatioprīna apvalkotajām tabletēm nerada risku, un papildu

piesardzības pasākumi nav nepieciešami. Taču tad, ja apvalkotās tabletes ir bojātas, rīkojoties ar azatioprīna

25 mg tabletēm, stingri jāievēro norādījumi par rīkošanos ar citotoksiskajiem līdzekļiem.

Pārpalikušās zāles un ar tām saskārušās ierīces īslaicīgi jāuzglabā skaidri marķētās tvertnēs un pēc tam

jālikvidē drošā veidā. Ieteicama sadedzināšana augstā temperatūrā.

7.

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

PharmaSwiss Česká republika s.r.o.

Jankovcova 1569/2c

170 00 Prague 7

Čehija

8.

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

15-0272

9.

PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2015.gada 23.oktobrī

10.

TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

07/2017

Līdzīgi produkti

Meklēt brīdinājumus, kas saistīti ar šo produktu

Skatīt dokumentu vēsturi

Kopīgojiet šo informāciju